"Gods" un "lepnums" ir dīvaini vārdi. Precīzāk, man pret tiem ir dīvaina sajūta. Vienmēr gribas noskurināties tos ieraugot. Piemēram, LV100 kontekstā. Pat neizlasot visu tekstu (FB poustu, tas ir) līdz galam. Kaut gan ko tur daudz ko lasīt. Tik vien ir kā
"mēs lepojamies", "mums izdodas", "tā vēl nekad nav bijis", "unikāli" un "Latvija var!". Varbūt Simtgades patiesā svinēšana būtu viena milzīga vizīte pie psiho terapeita
ciematu stadionos. Ar tādām atdalošajām sienām kā vēlēšanās – skaņu jau arī vajag izolēt. Un tat katram Latvijas cilvēkam būtu iespēja izstāstīt savu sāpi un uzklausīt padomu. Bet, tā kā Latvijā nav tik daudz psiho terapeitu, lai pietiktu visiem, tad vajadzētu dažus nolīgt no ārzemēm. Ar tiem varētu runāt jaunāki cilvēki, kuri prot angļu valodu. Protams, ar vienu seansu nepietiks. Varbūt tā varētu būt nedēļa. Vai kā nu kuram pēc nepieciešamības. Bet nu jā. "Gods" un "lepnums". Es pat nezinu, kad šos vārdus var lietot atbilstoši, tā, lai nav jāskurinās. Varbūt vienīgi, saņemot kaut kādu balvu: "Paldies, tas man ir liels gods". Vai arī teikt to par kādu citu, ja viņam kaut kas izdodas vai ir kādi panākumi. Tad varētu teikt: "Es esmu lepns par Kristapu" vai "Es lepojos ar Sintijas Keitas panākumiem". Bet citādi... Apkārt ap šitām lielvārdes jostām... Fui. Vē. Vek. v ļ j e k |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |
On June 8th, 2017, 01:55 pm, apolineers replied: Nesen atcerējos to tavu hilarious joku par Normundu Skauģi un viņa atstāto "brūno bulciņu līniju". Vai kā nu tur bija, kad gājām gar Abulu.. On June 8th, 2017, 03:27 pm, apolineers replied: Grūstie zirņi |