The only moment we were alone

Elle un Azerbaidžāna, kā es šito visu neciešu!
Ir marts un man vajadzētu kā izvirtušai grieķu dievietei gulēt palagos, ēst vīnogas un pieņemt visas dāvanas un apsveikumus, nevis caurām naktīm VISU mēnesi nodarboties ar zinātnēm un esejām -_- . Un ja es pēc šitā visa neko nedabūšu..

Ai nu vismaz es vakar biju uz to balli, hā, lūk, no kleitām gan latviešu sievietes neko laikam nesaprot, viena organza un vispār pfē kleitas. Valdis, protams, bija smuks, nodejoja savu polonēzi uz visiem tūkstoš latiem!

Nu ko es vēl varu teikt. Viņš ir dievs gultā, to es varu teikt, jebkurā gultā. Bet nu mani endorfīni ir pilnībā pašiznīcinājušies, lieliskā vakardienas nakts arī cauri..

Laimīgu jums arī martu, manējo mēnesi, jēj. -_-

Vēljoprojām cīnos ar Šlesera politiku valstī, man visai labi sanāk, tiesa, arī šoreiz es izmantoju veco labo dekoltē un blondo matu paņēmienu, kas laikam nav īpaši augstāk vērtējami, eh.
Bet nu hei, vismaz man būs kārtīgs praktiskais! nu lab, hromatogrāfu man neviens tāpat nedos, dirsas, es pati varētu nopirkt, tikai lieta tāda, ka man vēl nav ne jūgendstila mājas, ne 50. gadu kabrioleta, ne krutais darbs, kurā es varu uz visiem bļaut.

Es pat īsti nezinu, neko es vairs nezinu, jo par neko tu nevari būt īsti drošs un pārliecināts. Laikam, ka es tomēr piederu pie bilžu cilvēkiem, kam vairāk interesē rezultāts, nevis process, tāpēc man vienmēr sagadās sapist attiecības ar visādiem cilvēkiem. esmu galīgi saaglutinējusies.

Okei, jāiet analizēt stearīnskābes un pēc tam varētu uzpīpēt, tikai man nav ko. Vēl man ļoti gribas piedzerties. Bet nesanāks, jo rīt man ir jābūt formā, lai zīmētu struktūrformulas un citas gudrības. Parīt man ir high level balle, kur tu nevari iet pohains. Un pēc tam.. nu kurš tad man pēc tam dos dzert..

ā bet ko es te muldu, viss nemaz nav tik slikti, man ir baigi foršais personīgais Jēzus, nu tiešām.

It's not a hill, it's a mountain, as you start out the climb.

ā vēl es gribēju jums parādīt šo fantastico bildi:


es gribu savam Džovanni šitādu, daudz jau no Kerija viņš neatpaliek, jaunāks tik.

Paralēli ZPD, NATO padarīšanai, žetonvakaram un dažādām citām intelektuālām nodarbēm, es beidzot tuvojos lielajam finālam arī sava īpašā uztura programmēšanā.
Nu ja šis nestrādās, tad es nezinu. Sakopoju visas savas zināšanas bioloģijā, sava organisma vēsturiskajā pārzināšanā un īpatnībās, atmetot visus sieviešu portālos sarakstītos sūdus un idiotismus. Drīz tikšu pie kārotā rezultāta.

Tik vēl kas- pārbaudīt to praksē!
Tas nemaz nebūs tik viegli, bet par to es domāšu tad, kad teorija būs pilnīgi piebeigta!

Vēl es ienīstu Šlesera principu valstī un izglītības ministriju es arī neciešu. Stulbās dirsas.

PS. Nedrīkst aizmirst veģetārisma problemātiku, kas nospiež manu sirdi un aglutamīnus.

Tas nekas, ka viņiem patika daudz dzert.
Man arī patīk un es atkal pārliecinājos, ka ārpus Rīgas kaut kādu mistisku spēku ietekmē es daudz vairāk varu izdzert! Vesels puslitrs vodkas, puslitrs alus, pāris glāzes piparmētru liķiera, puspaka cigarellas.. un nekā, nu tik tāds foršs reibumiņš, nesaprotu. Enīvei, tajā vakarā es sapratu, kā ir tad, kad tevi zin cilvēki, kurus tu nezini un kuri par tevi ir fanojuši, kad tu mācījies ar viņiem vienā skolā un kuri ir redzējuši tevi žurnālā un tāpēc atceras tavu vārdu. awesome fīlings vispār.

Vēl man ļoti patikās atkal ballēties ar savām kucēm un vispār ballēties, lai arī viņas izdomāja vienubrīd ielīst istabiņās un mīcīties ar kaut kādiem diviem čaļiem un atstāt mani vienu (jo es taču esmu mūžīgi precētā palaistuve) ar šņabi, pīpējamo un čali, ar kuru es mācījos kopā astotajā klasē un kurš pilnīgi nav manījies, ja nu vienīgi garāks izaudzis.

Tad es devos pie omes, kas bija ļoti forši atkal. Atvadījos no saviem ar sirdīm apzīmētajiem Danieliem Redklifiem, izmetu čupu ar CD, ieliku linoleju savā istabā un raudādama izlūdzos mammai, lai nepārdod klavieres. Tā būs baigā relikvija. Es gribu viņas savā mājā, kad man tāda būs un tad lai mani mazbērni viņas liek savās mājās un tā. Pirmais pēckara izlaidums kā nekā! un tik šiki skan.. ehh.

Tas tā ļoti pragmatiski gan izklausās, bet man bija jauki, es palasījos patriotiskus žurnāliņus, atkal pārliecinājos par to, cik stagnātiska un PSRSiska ir manas mātes un viņas brāļa domāšana, Staļins tomēr "labu" darbiņu paveicis, komunisms gan nesanāca, bet nu sapistas cilvēku smadzenes čupām.

Forši man pagāja šīs pāris dieniņas un es neko dižu nemāku pateikt, kā vien to, ka kaut kas jāpalasa un jāsatiek Džovanni, obligāti un noteikti.

PS. Goča bez manis nekā laikam tomēr nevar iztikt, nabadziņš.

Secinājums- neesmu vīlusies ne vīna izvēlē, ne 3 gadus gaidītā albuma izvēlē, es laikam iepriekšējā dzīvē biju nēģeru bērniņš, tāpēc Bono vienmēr prot mani nomierināt un sakārtot ar savām kompozīcijām, noteikti no jaunā rekomendēju I'll Go Crazy If I Don't Go Crazy Tonight.

Vēl es nolēmu sakārtot savu kosmētikas skapi, tas ieviesa manī Sidhārtas Gautamas cienīgu mieru un sapratni par Visumu, labu alu, lietām un nelietām.
Gan ne sapratni par hromatogrāfiju, bet to vēlāk, tā lai vēl pagremdējas manis neizzinātajos skalārajos laukos.

Treškārt, es atradu kaut kādu tādu kā kladīti/dienasgrāmatu. Tā gan nav piezīmēta ar botānikas studijām un es nedzīvoju 15. gs. , tāpēc no tās nav īsti nekādas jēgas. Bet es atradu šādu te esenci: Vienīgi cilvēki, kuri drīkst par mani runāt sliktu un aizmuguriski apvainot, ir Dārta, Anna, Rihards, pagātnes cilvēks un mana mamma.
Tieši tā, mutācijas rezultātā ģenerējušās palaistuves, jums nav tiesību, jā, jums ir savs Habeas Corpus akts, bet jums tomēr nav tiesību par mani runāt sliktas lietas, jo jūs neko par mani nemaz nezināt, vismaz tā man saka Jungs un es viņam piekrītu, jo viņš bija netiekai ass kicking psihoanalītiķis, bet arī glīts bastards.

Ceturtkārt, man apnika eksaktuma materiālās dzīles, manu interešu grafiks noteikti nav eksponenciāls. Vispār man neapnika, tur ir vainīgs Bono, viņš mēdz psiholoģiski tevi ievest bohēmā un visādos tādos herbāliskos stāvokļos un tad tu nevēlies domāt par materiālām un taustāmām lietām. Praktisks labums- nēģeru bērniņi uz brīdi aizmirst par to, ka grib ēst.

Piektkārt, es rīt laikam aiziešu uz skolu tā pavisam un līdz pēdējam, jo rīt no rīta mēs klausīsimies Vāgneru un dienas beigās laboratorijosimies ar fosforu. Bet vēl vēlākās dienas beigās mani gaida Dārtas seksīgais brālis, pilnīga piedzeršanās un anarhija, jā, jā, tieši tāda, kā Sex Pistols kompozīcijās, herbāliji, daudz cigarellu, silta sirds un vienkārši lielisks vakars, jo tā ir tā vieta, kur es joprojām jūtos gaidīta un gribēta, un visnotaļ mierīga.

Sestkārt, man liekas, ka es vēlos pievērsties Makjavelli tā dziļāk un pamatīgāk par Valdnieka citātu izlasīšanu.

Septītkārt, man aptrūkās sapņu un tādu bezrūpes dienu, kā tad, kad es mācījos, piemēram, devītajā klasē. Esmu pārāk drastiska kļuvusi.

Šis brīdis ir klāt.
Šis brīdis ir klāt un es gaidīju vairākus gadus, un es sagaidīju. Liegi acu priekšā torrentu logā spīguļojas uzraksts: U2- No Line On The Horizon [mp3-vbr-2009].
!!!!
Es iešu uzvilkt tagad savu Pepe Jeans maiku un stilīgos šortus, lai stilīgi atzīmētu šo notikumu un iespējams, ka pat atkorķēšu vīnu.

Lai valda īru roks, Bono, Ray Ban saulenes, lieliska mūzika un valgme dvēselei!

This is the moment of surrender.

Ai nu tak piedrāžu to sūdu, tas nav speciāli.

Un, bļa, kur vispār ir jaunā GG sērija?! Un kāpēc man ir apnicis Total wārs?!

Johaidī, cik tā organiskā ķīmija ir liela, es pat teikšu, ka gandrīz tik liela, kā Ķīna, un tas patiešām ir lieli.
Bet nu es uztaisīju pirmo slaidu un tagad atkal mūgļojos pa māju bezmērķīgi dzerot citronūdeni, klausoties Ser-geja popviļņos un meklējot savus pidžamšortus ar lāčiem.

Bet šodien vēl ir arī tā, ka es lepojos ar savu Džovanni, lai gan nu nepārspīlēsimies, tā pa īstam es varēšu lepoties tad, kad pavadīšu viņu uz lidmašīnu, baigi skumji vispār, bet nu tādiem fascinējošiem un gudriem prātiem jāļauj izpausties, vai ne, Pīka kungs.

Ko vēl es tādu varētu sev pierakstīt.. šodien bija jauka diena. īsa, koncentrēta, ar uzvalkiem, austrumu saldumiem un citām saldām lietām liftos un tamlīdzīgi.

PS. Paldies, lai tev garšīga onglete un piedodi vēlreiz.

Es esmu ļoti lepna par sevi un saviem vienaudžiem un savu valsti pēc gadiem desmit! O un cik ļoti es esmu! Šodien es biju lieliskā lekcijā/diskusijā/nodarbībā, sauciet kā gribiet un mans entuziasms sevi parādīja pilnīgi jaunos veidolos un formās.
Vēl iepriecinošāks ir fakts, ka es tāda neesmu viena, inovatīvas idejas, kreatīvi jaunieši, gandrīz jau gatavi biznesa plāni, patriotisks gars, zināšanu gūzmas un PAREIZA IZPRATNE PAR DEMOKRĀTISKU VALSTI virmoja gaisā tikpat ļoti, kā espresso šokolādes aromāts.

Mēs radīsim kaut ko tādu, ko sagraut būs grūti, paldies vispār šim politiskajam cirkam, kuru mēs varam vērot ikdienā, paldies jums, treknie holesterīnsmadzeņu ministriņi!
Mēs vismaz zināsim, kā nevajag darīt un kļūsim par lieliem tautas varoņiem. Nu labi, ne varoņiem, bet lielisku un pelnošu uzņēmumu īpašniekiem, lielisku ideju izstrādātājiem un tamlīdzīgiem personāžiem.
Iekļūšanu vēstures mācību grāmatās es atstāšu RSU politolodziņu ziņā.

Bet tas nav nekāds dumjš ideālisms, tā ir vienkārši sākotnēja saprašana par lietām un nelietām, lūk. Tas ir tas, ko gribēja Čakste, man liekas, ka es viņam drīz, radīšu altāri, tāpat kā Ģirtam Ķesterim.

Bet tagad laiks smelties un gremdēties vēstures plašajos laukos, jo, kā jau zināms, neskatoties vēsturē, mēs labu nākotni neuzbūvēsim.

atā, tauta,
neskumstiet un dariet, un sakiet savām mammām un tētiem, lai neraud, viņiem būs burvīgas pensijas, es apsolu, man ir sakari politikā jau tagad, lieli!

Oficiāls paziņojums- es atkal pārtraucu savu sinusoīdisko veģetāciju!

Otrs paziņojums- klausiet krieviem un atcerieties, ka skopais maksā divreiz. Manā gadījumā četrreiz. Bet toties trifeles mātei ir sataisītas + es tiku pie labākā šokolādes saldējuma, kādu jebkad esmu ēdusi un manā asinsritē plūst ĻOTI lielas monosaharīdu un disaharīdu molekulas.

Trešais paziņojums- februāra grāmata izlasīta, man tikai vēl jāpabeidz janvārī iesāktā, mēn. Tas priekš manis tomēr laikam ir daudz, es labāk lasu analītisko čīmiju.

Un tas ir tieši tas, ko es šobrīd grasos darīt, pietiks humanitāroties ar Kalpaka glorificēšanu un prātojumiem par nākamgada vēstures olimpiādi. Un runājot par Kalpaku, viņš ir tik lielisks, ka turpina pat balles rīkot un tas vienīgi nozīmē atkal kleitas meklēšanu, bet no otras puses tas nozīmē fancy vīriešus, smokingus, tauriņus, dejas un šampanieti. vī!

Kasuruloģiskā atkāpe:
*Zinātņu klasifikācijas hromotogrāfija*
Filosofija un humanitārisms kā tāds vispār -> Fizika(izmantojot filosofijas kognitīvo procesu kristālrežģu u.c. savienojumu izmešus, meklē risinājumus)-> Ķīmija(fizikāli atrastos risinājumus osmotiski, metodiski un pragmatiski uzlabo)-> Bioloģija(pēta, amplitūdiski analizē un neitralizē fizikālo un ķīmisko atklājumu sekas un mutāciju diferenciālos rezultātus). Matemātiku izmanto kā gluonu, kas sintezē visus zinātņu kvarkus atsevišķos slāņos.

/Ar osmozes un aktīvās difūzijas palīdzību šie cikliskie zinātņu savienojumi spēj ar krosingovera palīdzību mainīt nemāsu homatīdu reciproku./

Tā, visādi Demokrātisko la la lā pulciņu, šeit gan es nedomāju Jauno Paaudzi vai vēl kaut ko debīlāku, konkursi ir pilnīgs marazms, man jau tā sākumā likās un mans allmighty&wise vēsturnieks šodien to apstiprināja, bet nu labi, Lojolas dēļ es to izdarīšu! un šovakar pat izdarīšu!

Oskars Kalpaks bija labs puika, dēls, skolnieks, lauksaimnieciņš, milicis, iecirkņa uzraugs, karavīrs un pulkvedis, nu tiešām, tiešām. Bet.. Bet.. Nu ko viņš var teikt par resno Kalvīti, rokeri Godmani, messendžeri Segliņu un vienkārši debīlo Slateri/Šleseru.. Nu neko! Ne pret tiem klauniem armiju jāformē, ne jāslēpjas sniegā Rudbāržos.
Nu tā taču ir ļoti muļķīgi likt bērniņiem rakstīt plikus cildinājumus un glorificēt, tā nav pareizi, tas ir.. Tāds Koelju variants. Tā es nemaz nemāku, pat Virza tā nedarīja.
Bet nu es paņemšu kādu labu un kaligrāfisku pildspalvu, un radīšu ko ļoti pretrunīgu, kuru beigās vajadzētu padarīt nepretrunīgāku un svētsvinīgi dievbijīgāku.

O palīdzi man, Brastiņ.

Es jau gan gribēju izplūst kā tāds Vilis Lācis savos kopotajos rakstos, bet nu labi, tā kā literāri humanitārais toksiskums šodien ir sasniedzis savu augstāko pakāpi, es izvairīšos no šādām seismiski satraucošām un garām darbībām.
Respektīvi, īsumā, es ēdu baigi labos cepumus un vispār manas brīvdienas bija totāli cukurainas, seksuālas un pilnīgi ņām. No rīta es saklāju gultu, pabaroju suni ar saldumiem, kamēr neviens neredzēja, skatījos, kā viņš(ne suns) skujas(man ir kaut kāds jauns fetišs laikam) un cepu ongleti(vai omleti, kā teiktu kārtīgi baltvācieši), uzliku Queen Ze Darbi albumu un domāju, ka tā ir tāda jauka ģimenes idillīte. Fui, nu tāds cukurs, mēēēn -_- .

Atkal es veģetēju un neko nedaru, tas mani iedzīs drīz kapā nē, bet alkoholsimā un gastronomiskā atkarībā no seksa gan. Nu kur tas der.
Tāpēc es pieversīšos nobilis O. Kalpaka simboliskajai biogrāfijai!
Bet vispirms es tikai mazlietiņ iemetīšu aci bērnības Tomb Raiderā, mirror's edge gan es labak šodien pat neinstalēšu, tas var izvērsties par negulētu nakti, neizlasītu kalpaku, neuzrakstītu eseju un izžuvušām acīm, ak nē.

Ēdu spaghetti ar tomaten pastas mērci un parmezānu, un spinātu, mocarellas, balzāmetiķa, vīnogu kauliņu eļļas un cherry tomātu salātiem. Un protams, veselu saišķi bazilika tam visam pāri, jēj! Skan man arī Bocelli un Ramazzotti(nesmieties) duets, droši vien, ka vajadzēs paklausīties arī Allevi, Verdi, Pavarotti, Corelli un tamlīdzīgus dižgariņus, kuriem uzvārdz beidzas ar patskani i.

Aizraujoši un intriģējoši gan nav tas, ka māte mani šodien slaidi pasūtīja un aizbrauca dzert pie draudzenes. Q_Q
A tas nekas, tā es rīt izdarīšu ar viņu, jo man taču vakarā būs Dvoržāks un nedēļas nogalē "cel-mani-augšup" saldais, kaut kas meksikānisks, kaut kādas filmas un ļoti, ļoti, ļoti liamīgi pavadīts laiciņš ar manu vislieliskāko itāli, kurš gan vairāk man atgādina spāņu sekstūristu.

Foršu vakaru vismaz jums, pussycakes,
čāu.

*Iedomu dzimšanas diena.. Padomā tik.

Vispirms es vēlos teikt, ka es esmu princese, o jā, es esmu! un LIELA, jā! Tu vienkārši neesi gana liels princis, ha.

Atkal es jūtos svēstsvinīgi piepildīta, kā teiktu Mr. Blaumanis.
Patiesībā es neteiktu, ka es sapratu līdz galam.. Bet nu tas ir Dostojevskis, viņš ir liels un sarežģīts.
Stāstiet vien man pasakas par to, cik mīla ir liela, cik tīrai un patiesai tai ir jābūt. To īsto spēles garšu, to pavisam, pavisam īsto tu sajūti tikai tad, ja mīla ir kaisle un atkarība, lai arī cik netīra, samaitāta vai pretīga tā liktos. Nedzeriet Red Bull, bet baudiet un grābiet dzīvi, tur rodas enerģija!
Šādus te Spēlmaņus mēs redzam visur patiesībā, šādas Nevarausku maukas mēs arī redzam visur. Bez stulbām Koelju filosofijiņām un taurenīšiem uz sarkaniem ziediņiem. O, bet Robežnieks šoreiz bija nu īsta odziņa, pilnīgi aptaustāma angļu aura.
Vienīgi man likās, ka izrāde vairāk smirdēs pēc krievu vodkas un cīsiņiem, nekā.

Bet spēles garša bija. Vēl tagad ir.

Es tā, piemēram, nedaru.
Un ja es tā nedaru, tad arī tu tā nedrīksti darīt!

Kuce -> antikuce -> salauztā sirds -> kuce .
Nu ko lai saka, ļoti laba kompozīcija ir manam prozaiskajam romānam.

Redzēsim, redzēsim, es mēģināšu turēties virspusē, kamēr nav par vēlu, tā nav cietsirdība vai maza mīlestība, tas ir pašaizsardzības mehānisms, tāpat kā šķaudīšana.

I can't stop the feeling
I've been this way before.
So, is this love that I've been searching for?

Nu dritvaimicīt, kā man patīk šitie glaunie vakari! Vēl jo vairāk, ja var ēst klindžerus, muļķoties un ākstīties un tad mīlīgi sēdēt un baudīt daili..
ām.
Krievu klasika ir vienkārši burvīga, pašpietiekama un KLASISKA! Pēc 28 minūtēm es turpināšu musorgskoties ar viņa izcilajām izstādes gleznām ^^ . Un vēl es sovakar beidzot tiku vaļā no savas Rahmaņinova 2. klavierkoncerta apsēstības, jo visi pārējie ir tikpat burvīgi un es nesaprotu, kas iepriekšējā dzīvē tev ir jāizdara, lai tu spētu uzrakstīt TĀDU mūziku.

Un ja jums arī ir blats Lielajā Ģildē vai arī lieki 10 lati, tad es rekomendēju 20. martā nespēlēt mājās Total War un neēst cepumus ar rozīnēm, bet gan pāris stundas laimīgā idillē lidināt savu dvēsli Rahmaņinova, Šostakoviča un Skrjabina harmonijās.

Neizdevās šomēnes izgulsnēt visu Kamī, tāds pašķidrs mans humanitārais guvums janvārī, ja neskaita rītdienas vēstures privātstundu, jauna eseju konkursa parādīšanos un vēl dažas ultramegateragiga gudrās sarunītes par Makjavelli un krievu klasisko skolu.

Gudri ļaudis saka, ka gudrām galvām ir jāmācās un jāapmeklē skola, nevis jādzerstās apkārt.un vēl viņi saka, ka jāstudē medicīnu, nevis vieglas lietas. Piedodiet, bet es nespēju sevi iedomāties sakot: Hei, jā, es arī studēju, RSU mediķus. Tas ir graujoši un smagi, es neesmu tik liels Jēzus. Un es negribu BIOLOĢIJU/ķīmiju, es gribu ĶĪMIJU/bioloģiju. un vēl es gribu daudz naudas un lielu jūgenda māju ar saulespuķēm un Rihtera nepirātisku diskogrāfiju. Ak, zālīšu dievi, pieņemiet mani savā pulkā un es mācīšos, es apsolu, es.. es būšu labiņa un nemūgļošos, kā es to daru tagad, vidusskolā. Jums vēl ir pusotrs gads ko pameditēt un aplaimot mani ar farmokoloģijas esencēm, dariet to, lūdzu?
Jo vairāk es neko citu neredzu, būs vien jāiet studēt mārketings, ekonomika, reklāma vai vēl kas tik pat regulārs un pārsātināts.

Vakar es biju ļoti produktīva, fagocitēju visu nitrogēniumu uz savas tāfeles, rīt redzēsim cik daudz no tā manas sinapses spēs atgriezt atpakaļ no visdziļākajiem somātiskās NS stūrīšiem.

Lūk, mans veiksmīgākais pirkums, izcils, nelietots un eksklusīvs 1989. gada modelis:

Ļoti gaumīgs aksesuārs, patīk arī mātēm un omēm, tam ir plašs praktiskais pielietojums(masē, gatavo ēst, labi smaržo un garšo, citē Šekspīru, māca vēsturi, dejo, mīl). Pats sevi izglīto, nekādās tur suņu skolās arī nav jāsūta, tiesa, mēdz kost un vēlas tikt saukts par Gunāru, bet nu šo es dabūju uz kārtīgām atlaidēm, man nācās vien nopirkt 4 cepumu pakas un aiziet papētīt rudeni, tā kā nevaru sūdzēties un arī to nedaru.

Pārskatot savu last.fmu, saradās nepārvarama vēlme atkal nebūt kristīgai un zagt, tāpēc lūk, aizvēsturiskās mūzikas saraksts, kuru es tomēr negribu aizmirst tikai sava fancy laikmeta dēļ un kuru es noteikti iegūšu:
Manic Street Preachers
Dresden Dolls
James
Pulp
Interpol
The Smashing Pumpkins
Jarvis Cocker
Umbrellas
The Darkness
The Chemical Brothers
Scorpions
The Strokes
Bee Gees
The Stone Roses
The Kooks
Radiohead

Un protams, nepieciešamās lietas, lai nepiemirstas:
Lizsta diskogrāfija
Rihtera diskogrāfija, ja tāda ir
Howard Shore
Cat Stevens, Andrea Bocelli diskogrāfija
Patriks Doils
Bruce Springsteen

Rainis ir gudrs, it īpaši, ja viņš runā par sāpēm. Vispār arī medicīna ir gudra. Bet ne tik ļoti kā Rainis. Ja jārunā par sāpēm.

Gunārs ir jauks un lieliskākais fancy begimots pasaulē. Bet ne par to ir stāsts. Kā var aizraut līdzi.. Cik ļoti var uzplēst. Nu tieši kā Jošimitsu to dara Tekkenā, iesāk kaut kur tur, kur ir liesa un tad rauj līdz rīklei.

Ir tādi divi varianti.
Nr. 1. : Neapmeklēt skolu, žēlot un nīst sevi, lasīt sliktu literatūru, ēst līdz nelabumam, gulēt gultā, līdz mugurkauls līks, blenzt grieztos tā, ka acis ižžūst un klausīties Rodā Stjuartā. Un dabū sev kādu aspergerisku sindromu, kā to dabūja Sokrāts.

Nr. 2. :Robotiski veģetēt un turēties.

And the lucky number is..
Ai nu es taču nezinu, kas es esmu kāds Jēzus, vai?!

Es paskatīšos tagad Monē un Morizo. Tas mani nomierina. Mazliet.
Un par rekordu.. Fail.

P.S. Es ceru, ka Braiens Adamss ir stulbs un nesaprot, ko viņš pats dzied. Patiesībā jau viņš saprot. Tikai ir tā, ka es neprotu, man nesanāk, es.. es neprotu. Bet es cenšos, nu nopietni.