The only moment we were alone

Es atveru acis,

un pilnīgā tumsā,

man galvā pārņem

skaņa.




Un es vairs nesaprotu,

tas liekas tik zināms,

tas liekas tik pazīstams,

bet nevaru nosaukt vārdā,




es tās skaitu,

bet ritma nav nekā.

Tās ir kā matiņi milzīgam.

Tās ir kā matiņi, kas pieskaras

jūtīgai ādai.




Tās skaņs nāk

iekšā no ārpuses,

no sienām. Tās līst pār mani

no griestiem

un paceļ mani no grīdas.




Es esmu ieskauts

un nespēju izmukt no tām.

Bet atverot acis,

es neredzu neko.

Ir apkārt tikai tumsa,

tik smaga un cieta,

ka piecelties kājās ir

pagrūti.




Es nevaru un mēģinu,

bet nokrītu uz ceļiem

un skatos uz augšu,

kā pēc palīdzības.




Es paskatos uz logu

un saprotu visu,

jo vienīgais, kas redzams,

ir tas baltais baltais spiets.




Tās visas kā mušas

pie loga ir pielipušas

un skrāpējās ar saviem

ledus nažiem un adatām.




Tās visas grib iekšā,

bet siltās gaismas

un siltā stikla priekša.

Tās izkūst un pazūd,

un notek kā asars lejā

un iekrīt zemē.




Līdz ar to

es skatos atpakaļ,

bet nāk kā no cikla

lai grieztu pa stiklu,

un grieztu pa stiklu

(klikšķini uz attēla)

(klikšķini uz attēla)

(klikšķini uz attēla)