The only moment we were alone

ai es pat nezinu, kāda amoristiskā muša man iekoda, katrā ziņā Valentīndienu es joprojām neciešu, bet..

Viņš man ir lieliskākais Mr. pasaulē, tā kā Kerijai Džons, un es viņam brauktu līdzi uz Aļasku arī, dibinātu fanu klubu arī, un es mīlu viņa cukurvates balsi un Kerija smaidu, lūk tā.

Tagad es iešu smaidoša dušā, jo es zinu, ka viņš par mani domā un domās arī rīt, kad citēs man Vilu un ļaus sevi mīļot visu nakti.

*augšupielāde: Man tikko atrakstīja Rērihs, mans ļoti, ļoti pagātnais vīrietis, loooool, viņs prasa, vai es mācos sestajā joprojām un rakstot dzeju, vēlreiz loool, es nevaru rimties un beigt smieties.

Tātad, pagaidām mans metabolisms sēž mierīgs lipīdu un aminoskābju bezgalīgās matērijas laukos.
Bet sāksim secīgi un hronoloģiski.

*No skolas pārrados 16:55, smirdēdama pēc amonjaka, mazliet skumja un still emo, bet tas nav par tēmu.
*aptuveni 17:30 atrados gultā, aizmigu ar grūtībām, bet to izdarīju, kamēr man nepiezvanīja Mr. Džovanni un mani neuzmodināja, tiesa, tas, ka viņs vispār piezvanīja, iedveš manī mieru un līksmību, bet arī tas nav par tēmu.
*aptuveni 22:00 biju jau kaujas gatavībā, bez īpašām koncentrēšanās problēmām pieveicu 3 lapas darba burtnīcā, uzņēmu OGH, kuros bija daudz rafinētā cukura, tomēr netrūka arī polisaharīdu un 17 dažādi sieri, tfū nē, bet dažāda veida spirtu.
*Izdzēru daudz tējas, kuras satur mateīnu, bet maz kofeīna, tātad, tas nevarētu būt iemesls labam un tonizējošam stāvoklim.
*devos dušas priekos, vispār, šādam te dienas ritmam ir viens milzīgs pluss- es beidzot varu izmazgāt matus nebastojot stundas! respektīvi, jau piecos no rīta viss būs sauss.
*sāku mazliet mūgļoties, nezinu, pārtrūka koncentrēšanās aptuveni pēc 3 stundām. To mēs turpmākajos pētījumos noteikti ņemsim vērā.
*Jūtu pantotēnskābes trūkumu, cik žēl, ka es gaļu vienalga neēdīšu, hā.
*Un jā, es turpināšu tēlot šo te Džordano Bruno cilvēka tipiņu, veģetējošās palaistuves.

Par tādiem tīri kognitīviem procesiem jāsaka, ka nolēmu mest pie malas atribūciju un pievērsties vairāk pragmatiskām darbībām.
Otrkārt, es atkal klausos Porgiju un Besu un es atradu savas nepārspējamās Ziemassvētku dāvanas pirmo sējumu un nespēju pārtraukt priecāties par Art Nouveau daiļradi.

Un es atkal velos mākslu, lielu mākslu. Tas nav godīgi, nu kā es varēju aizmirst par Tartifu, nu! Es taču varēju veselas cikturtās stundas tēlot Saules Karali un priecaties par Moljēra pompozo ģenialitāti. Ak, bet es ceru, ka Dostojevskis man neliks vilties, tāpat kā Opera, smalkie tālavieši, smalkās kleitas un Džordžs Maikls pagraba istabiņā.

Galu galā- es jūtos kā zobu izrāvis Pēteris I, kas viennozīmīgi ir labi.

PS. Jauni svārki un jauns Hausa dēlis.

PPS. Hlodvig, tagad Tu vari mest akmeni manā dobītē.

-_-.
-_-.
-_-.
-_-.
-_-.

Ai es ceru, ka tā man ir tikai šovakar, tfū. Tā ir pretīga sajūta, ko nespēj izgaisināt par Džordža Geršvina romancītes ar Porgiju un Besu, patiesībā, tas vēl vairāk mani dzen kaut kur ne tur, kur es gribu.

Nu fui, mīlēt ir dot, vai ne? nevis ņemt, vai.. vai ne?

ai es beigšu meditēt un pagrauzīšu tomaten mozzarellu.

nu KAMOOON.
kas tas ir.
Khhhhhh. nu bet es nelieku izrakt visu urānu un es nelieku saskaitīt visas 2006. gada improtētās pundurpriedes Somijā!
Nu kur tas der..
es vienkārši nesaprotu.

*mēs ar māti, piemēram, šodien iztērējām 156 LVL un tagad dzeram vīnu un ēdam trifeles. Šī donkihotiskā inflācijas apsēstība mūsu blondumu neskar.

Ai nu da labi, man pielēca.
Tikai..
Baigi reizēm gribas to sajūtu, nu to. Kad manis dēļ būtu piedrāzt visu un tā kā pilnīgi nespētu man pretoties un tamlīdzīgi. Vispār nevis reizēm, bet ļoti bieži gribas.
Ja gribās jāiekož ribās, hā.

Bet es vakar tā piedzēros, lol!
un nopīpējos un apnarkojos ar medikamentiem arī, vēlreiz lol.

Nu tiešām nē?
Tiešām, tiešām?
Pat, ja es saku "lūdzu, lūdzu" un rādu skumjas actiņas? Q_Q
m?

Sen nebija baudīta Māksla ar lielo M, ja neskaita pāris intīmos brīžus ar labu klasisko mūziku un Milky Way. Labi, es jokojos, jokojos.
Bet, respektīvi, šī vakara teātris bija tik izcili filigrāns, ka es vēlos Mr. Zandam izmaksāt pusdienas par šādu ieteikumu.
Cik nesaprotama mums reizēm šķiet šāda beznosacījuma mīlestība, cik ļoti mēs nīstam Nīčes pārcilvēkus un kropļus! Šīs pāris stundas es pavadīju gandrīz tādā pašā apātijā un skaudrumā, kā R. Kalniņa(es novērteju talantu un aizmetu prom savas antisimpātiskās pašizpausmes). Klaja funkcionēšana mums ir gēnos, tas ir kā X un Y, kā glutamīnskābes esamība un Freidiskas dziņas.
Un tieši tāpēc.
Kā gan Tu vari nemesties ceļos, ja Citi to dara?

Un liela buča Valdim, Tu esi jauks un man joprojām patīc, urā ^^

No sākuma man tā kā vilka uz kādu sēņu/meksikāņu ēdienu, bet tad es nolēmu, ka ja jau mēs tā nacionāli, tad nacionāli- izvēlējos kartupeļu biezeni. nu nav jau īsti sklandrauši un štovēti kāposti, bet tomēr.

Vispār ļoti nacionāli un pragmatiski šodien sanāca. Ja neskaita Hitlera apcerēšanu un Raiņa privātās dzīves kritizēšanu.
Biju uz to piketu, daudz pingvīnu saspiedušies bija, jā, Pabriks runāja, nedzirdēju. -_-
Bet man palika tā ļoti skumji, nu ļoti skumji. Varbūt tas ir Lista līdzinieku efekts, kuri vienmēr dod man tādu kā smeldzi ar savām harmonijām, izteikti romantisko rokrakstu ar skaisti kantilēnu melodiku un nereti tautiskajiem vadmotīviem.
Bet varbūt arī nē.
Varbūt tas ir tāpēc, ka man līdz riebumam riebj tā kapitālisma un materiālisma smaka. Ai nu vispār es pat īsti nevaru parakstīt, redzēt omītes, kuras kaismīgi izmanto savas pilsoņa tiesības ir visnotaļ patīkami, bet viņu acīs saskatīt tikai un vienīgi "woooo-hooo, cits simtnieks man piešķirs 5 LS vairāk pensijai", ir grūti. Un jūs visi ar savu sasodīto inflāciju..
Kur tas viss pazūd? Kur pazūd tā tautas romance, tas burvīgums, kas slēpjas brīvības un gudrības garšā? Kā mēs nonācām TIK tālu? Vai tiešām obligāti kādam vajag okupēt tavu dzimteni, lai tu apzinātos, cik vērta tā ir? Nu mēs arī tagad sēžam važās, savas birokrātijas važās. Būsim vismaz mēs patiesi, nu Kalvītis nomirs no resnuma, pārējie paši no sevis, lieciet taču to cirka varzu mierā un skatieties uz sevi!
Kam ir jānotiek, lai jūs beigtu lasīt sēnes Īrijā un sāktu pildīt savu sasodīto pilsoņa pienākumu?! Tu esi uz mūžiem saistīts ar viņiem VISIEM, Kurzemes katla apjukušajiem, kuri šāva savus brāļus, strēlniekiem, barikāžu dalībniekiem, Latvijas gaišajiem prātiem, deportētajiem, tu klaji uzspļauj Lāčplēsim un Dvēseļu putenim un par to es tevi ienīstu! tava sasodītā kristīgā dvēsele degs elllē, jo tu pabāz sev zem pakaļas tūkstošiem līķu, tūkstošiem ciešanu un brīvu garu un turpini domāt, kā tik nomaksāt savu sasodīto kredītu par savu pretīgo, neglīto un pilnīgi slikti uzcelto māju, kura to vien dara, kā bojā Latvijas architektūru.

Lūk, tas mani uzvāra, solārija maukas.

Ai nu es neesmu nekāda tur politikas un vēstures gudrīte, bet vienu es zinu un es zinu, ka tas ir pareizi: Mans gods ir mana tauta, mans zelts ir viņas zelts.
Un lai arī cik klasiski un banāli tas nebūtu, tas ir sasodīti patiesi un jūs ar saviem Rietumiem un tako varat ieskrieties.

Vispār tīri teorijā nemaz tik daudz nav gulēts, bet nu man nenāk miegs nu -_- .
tīri teorijā es varētu paskatīties Oušena bandu (man nav līdzi brilleZ, tāpēc es neredzu, cik patiesībā Pits ir neglīts), bet es nevēlos tramdīt pults naktsmieru.

Vispār šitanī te istabā ir auksts, bet nu man ir rūtainais džemperis un viens silts vīrietis aiz divām sienām.
Grrr, kā es nevaru norimt pēc šādām te brīvdienelēm, nu pilnīgi katalizatorisks noskaņojums, pareizais spiediens un temperatūra.
ai un rīt uz mājām, nēēēēēēēē -_- .
un ko es gudru varētu pateikt.. seksu vajag un daudz vajag, lūk, tas ir gudri, ņemiet aiz auss vai vaiga, vai kur nu vēl jūs fakinie geji protat ņemt.

vienīgi es aizdomājos tikko, kāpēc man saka vienu, bet dara ko citu.. ai nu es negribu, lai no manis ir bail, es tagad labiņa.

Horeij, es gan nebūšu Marks Aurēlijs un gulēšu gultā, tas mani skumdina, bet tajā gultā ir kas labāks par grīdu un Marku Aurēliju kopā, tik tiešām, čāu.

Man rīt būs svarīgākās vakariņas mūžā, ja neskaita tās, kuras man vēl būs (nu, tur ar kādiem Nobela prēmijas laureātiem, Roka Hudsona mazdēlu, Bilu Geitsu, Ģirtu Ķesteri un tamlīdzīgiem ļautiņiem).
Tāpēc es pirms miera glaimošu Mutai un pazemīgi lūgšos Honsam pareizus planētu stāvokļus rītdienai no 1900-?. Jā, man gan nav Budas vēdera, ko parīvēt, bet es domāju, ka mani Ēģiptes varenie mani nepievils un dos man Tutmosīgu gudrību, Senusertīgu veiksmi un Ramzesīgu varenību.

Vispār es ļoti uztraucos, hū. Bet tagad pie miera un rīt pie Brūveres, ķīmija nemaz nav tik jauka un mīļa, un labiņa, LV olimpiādes arī.

Atpūtiniet savas Ka un sagatavojiet sevi Duatas apūdeņotajiem tīrumiem!

ā un es rekomendēju a bit of Fray and Laurie, pārspēj pat Dāvida šovu.

Ir ļoti savādi redzēt sevi uz skatuves varen daudzās lomās, tādu veselu puzli, kur katra kauliņa ielikšana sagādā savādu sajūtu gan galvā, gan kaut kur ba, ka un ah līmenī. Vispār jau tādi Tīta Līvija izgājieni ir manā gaumē.

Bet nu tomēr.
Ir savādi.
Pēkņši tā, pilnīgi negaidīti saprast, kāpēc tu esi tik erotisks, kāpēc tu neesi reliģisks, kāpēc tev ir problēmas ar attieksmi, kāpēc tev patīk atstāt cilvēkus vienus, kāpēc tev reizēm gribas rīsa graudiņā iegrebt rokoko kruzuļus un kāpēc tev vienkārši un primitīvi trūkst mīlestības. Un kāpēc tik daudz kas tomēr manās 14 ka(oo, jā, es sevi pielīdzinu Ra) ir psihs.

Un vēl arī to, kāpēc es esmu sasodīti eksakta vai vismaz vēlos tāda būt un neciešu visādus estetizējošus visziņus.
Un tad šausmināties un apzināties, ka tu jau nešausminies par žargonismu pārliecināto izvēli, Ķesteri Riharda drēbēs vai hipiju, kas dejo tektoniku. Gribas samiegt acis un neredzēt. To visu, ko tur varēju ieraudzīt un ieraudzīju.

Bet tā es tikai velejos teikt, ka šī bija K. Nevarauskas spīdošākā loma, tā mani satrieca kā Huana Grisa glezna kādā romantiskā hotelītī.

Bet esiet labiņi un esiet māmiņas cerībiņas, un līdzinieties tētiņam, un rakstiet vēstules krustmātei no Aviņjonas, kā to iesaka maģiskais reālisms.

Es sapratu savu main problēmu.
It's men.

Bet nu tas viss būs on my own, I guess. Es gan tā īpaši labi neprotu, bet man nekas cits neatliek, patiesībā, es negribu, lai man atliek. Sort of..

He called me. He.. He.. Ah.
Flipping british abolitionists!

But I felt myself growing colder.

Šodien biju krematorijā, sadedzināju dzeju. Ar rūtainu džemperi un velvetu sildinājos ar Giovanni kediņām un priecājos.

Ai, nu, es taču zinu, ka mēs to varam.
Mēs taču esam mazie mākslinieciņi un gudrīši, un mums nu pilnīgi grūtības nesagātā Ilustrētās vēstures riddles of truth.

Jūra joprojām ir jauka, Gregorijs un Roma arī. Nu, nerātnā Roma.

Here we go again..
Pārstāj, nolādēts! Tas nestrādā nu, tas galīgi nestrādā, tur ir kas cits. Tas ir galvā, tas viss ir galvā.
BET KĀ?!

es esmu izmisusi, es atkal esmu izmisusi un man ir slikti un es to gribētu izdarīt atkal, bet nav jēgas, lieliski!
Tam plānelim nav jēgas.
Un anorexia vs. bulimia sucks, mana puse zaudē, kuce.

es nezinu.
es nezinu.
es nezinu.
es nezinu.
es nezinu.

man ir apnicis.
man ir apnicis.
man ir apnicis.
man ir apnicis.
man ir apnicis!

nū es esmu galīgi pārgurusi, gribēju piebilst, ka.. es izcepu cepeti! Nejau to, maximas īpašo, samarinēto, kuru jācep tik un tik minūtes tik un tik grādos.
Kaimiņš pats kāva, pati marinēju un garšvieloju un nu visi saka, ka ir baigi labais, es tiešām pati nezinu. bet nu hei, es tagad jūtos stilīgi!

dāvana nr.4 - man atveda Luīzi ^^ paspēlēju Grīgu mazlietiņ un sajutos varen lamīga.

un vispār, es neesmu skaitījusi, cik cilvēku te ir, bet nu daudz un pat baznīcā deg uguns, es gan nesaprotu, kādēļ, tiem trakajiem krieviem tak nav nekādi svētki. bet nu pjanka paliek pjanka laikam.

visi plēš jokus viens par otru, sarkasms un ironija iet roka rokā un es jūtos tieši tā, kā Krauju ģimenē jājūtas! Labi, ļoti labi svētkiņi.

Enough now.
Es izdarīju visu, kas jāizdara, lai ieliktu to lielo ķeksi pāri tikšanas ailītei. Viss ir pateikts, viss ir sapakots Trois Pommes maisā un gaida Mellužu kamīnu, smagu sirdi un atvieglojumu.

Drīz būs mamma un tad mēs cepsim pīrāgus. Tagad man ir jāsavāc istaba un jāizrotā egle, nēēēēēēēēēēē -_-
Bet vispār jau man ir.. kā to.. laimīga sajūta?
es patiešām pat nevēlos sniegu, es vēlos tikai tevi un tevi un tevi un vēl tevi. un hei, tu man esi!
un patiesībā, tas, ko tu izdarīji vakar un šorīt.. tas ir jaukākais, ko kāds manis labā jebkad ir darījis un es nekad to neaizmirsīšu un tu tagad oficiāli tiec atzīts par manu labāko draugu un Jēzu vienā personā.

Es nespēju parstāt smaidīt un siltums ir visur, ne tikai krāsnīs.
ū, es tikko dabūju otro ziemassvētku dāvaneli, lai gan nu to pirmo īsti par dāvaneli nenosauksi. es tagad tā katru vakaru gandrīz iedomājos par savu sapņu nami, kuru tu man uzdāvināji.

un trešā ziemassvētku dāvana- man piezvanīja. paldies. tas ir tā, ka es tagad varu ļaut visam nomirt ar mierīgu sirdi, miers un nekas.

merī iksmas!

un jūs, un jūs man ats'tījāt.
nolādēts.
mārtiņ.
kristap.
es pat tur neesmu.
mārtiņ 2.
jūs atsūtījāt.
un jūs piezvanījāt.

That's SPLENDID!
10 points to grifffindor!

ārā gan līst, kā pa jāņiem, bet mēs te svinam, kā pa Ziemassvētkiem.
man ir rihards, dārta, elīna, absolūts alkohols, šmapanietis, sēņu pīrāgi, kamīns, lāčāda, vislabākā ziemassvētku cepure, kafija, ziemassvētku egles krelles, pati egle, silta sirds un frenks ar ziemassvētku meldiņiem.

es mīlu šo vakaru un es mīlu tevi un man tā ir, ka es piedzeros un palieku dīvaina.

so, nevermind.

es zināju, ka šīs brīvdienas būs lieliskas. priekā!

es ļaušu viņiem nokartot.
nu vismaz to mazumiņu.
ko man nav izdevies nokārtot.
so if you reallly love me , cmon and let it show!\

ko es te,muļķojos.
es nevienam neko neatdošu, ne šajos, ne citos ne visos pāre'jos zoemasssvētkos.
jo tu man ne reizi nepiezvanīji.
es sēžu te viena, doma'ju par tikapt vientuļo billiju un \lauju viņiem būt diviem/

Happy christmas, folks!

Ah, just fuck me.

like you did all the time. in my brains