The only moment we were alone

Patiesībā tas Renārs ir viens ļoti gudrs čalis! Tā iedomu lieta ir ļoti slidena. Jo tu nekad nevari būt drošs, to teica gan Šekspīrs, gan Marks Aurēlijs un tā nu tas ir. Un mūžīgi ir jamēģina to visu izskaidrot, projicēt savu neziņu, padarīt nedrošo drošu- ar krāsām, ar vārdiem, ar nošu lapām.. bet mēs nekad neesam mierā ar to, ka izskaidrojumu nevar atrast un tas rada tukšuma nepatīkamo garšu homo sapienā(nu, ne tajos, kas ir atklājuši Jēzus spēku sevī).
Īstenība ir liela manta, tur tā nevar ar nopūtām vien. Tur vajag kārtīgu dialektiku un visus aspektus. un tad arī sākas problēma- šī te īstenība ne man, ne arī kādam citam nedod nekādas garantijas, jo, piemēram, man kāds atrodas labajā pusē, bes es viņam- kreisajā. tādējādi no vienas īstenības izriet veselas divas.
Bet īstenība ir šeit un tā atšķiras mums katram, gluži tapat kā viedoklis par Monē vai cigosiņu salātiem. Tāpēc es labāk turpināšu radīt ontoloģisku drošības sajūtu ap sevi. Bez Jēzus, joprojām. Fui, apnika vāvuļoties.

Un tā es arī neatradu savu dāvanu komlektu, sasodītā un neinteresantā Rīga, kurā nevar atrast pat... he he, tā jau es jums teikšu ko. Katrā ziņā es noteikti nemeklēju piepūšamo gotiņu un gaismas zobenu arī nē, tāpēc es nespēju saprast, kādēļ meklējamais nedodas rokās.
Rokās vismaz dodas kas cits, pirmkārt jau vasara, otrkārt, vasaras pirmais lietus ar U2 summer rain fonā. Un kaut ko siltu blakus. Tas siltais gan bija traki samulsis par manām dabas ekstāzēm, tas varētu būt savādi, piekrītu, bet hei, es vismaz neskatos Konanu. Galu galā, lietus ir jauks, ja vien tas nav skābs. Un kurpes gan man nebija nopulētas, bet es vienalga ļāvu lietum un dubļiem tās nošļakstīt. Varbūt, ka pirms tam es šaubījos, locījos savā galvā kā vējrādītājs Rīgas augstumos, bet tagad esmu visai droša, ka es zinu atbildes uz visiem trim retoriskajiem jautājumiem, kuri gan tātad vairs nav retoriski, jo es varu uz viņiem atbildēt.
Jā, es esmu bagāta.
Jā, man pieder viss.
Kas ar mani ir noticis.. Es esmu bagāta un man pieder viss, lūk kas.

ai, beidzās Gossip Girl, es tagad raudāšu, nav godīgi.

sanāks viss, sanāks, es skatos pozitīvi, cerīgi un smaidīgi, un vismaz man vienmēr ir ko labu pateikt.

Un ja tu kaut kur dodies, ir labi zināt, ka tas nav jādara vienam.
Un vēl ir labi, ja tu otra acīs, matos, krekla apkaklē un visā viņa epidermā jūti tikai sevi, pat ja viņš ir kā traks pēc ozona, dievina tikai pamatkrāsas, septiņnošu gammu un nolakotas kurpes.

Looks like this story might just have a second act, and so far.. it's not a tragedy.

Un tu sev vari jautāt vai nejautāt, Rainis un sociālisms, un Sandra noteikti zinās labāk. Un tomēr- pēc kuras robežas jādzīvo? visiem jābūt neveiksiminiekiem ar vēzi? vai arī visiem ir jālasa Kamī un Sartrs un vientuļiem jāsēž, un jāsaliek pirksti kā mr. Bērnsam, un jāpārdomā eksistenciālas globālās problēmas?

Katrā ziņā reizēm var likties, ka esi sliktāks par virtuves lupatu.. un vēl reizēm pat liekas, ka tev nav nekā kopīga ar sevi pašu.
Bet nu tas noteikti nenotiek tad, kad tu klausies Musorgski un Dvoržāku, bradājoties pa samtaināko ūdeni pasaulē, guļot stundām smiltīs, kuras noteikti pārspēj pat apgreidotāko dormeo matraci, un sūcot to visu sevī iekšā, jūtot trīsas un pašpietiekamību. Mātes daba- lūk, lieta, kuras ezotērisko un glorificēto spēku es nekad mūžā neesmu apšaubījusi, esmu godinājusi un cienījusi, pat vairāk kā Roku Hudsonu, zefīrus vai viskiju.
Un omes dārzs+pludmale ir viens sasodīti labs fitnesa centrs!
Bet no skaistām lietām rodas tikai slikta literatūra.

Un vispār, who gives a shit par literatūru, es nē, man viss patīk konkrēts un pragmatisks. Man patīk rāmji un klasika, man patīk antīka smaka, renesanse un procesi. Bet nu tie ir tādi Šarla likumi, kurus nevar mainīt, piedodiet. Jūs varat gleznot ar ķermeni, rakstīt ar savu peni(tīri metaforiski, protams), 8 gadus poetizēt vienu dzejoli, bet.. Man tas nekad neliksies fascinējošāks par to mehānismu, kurš ļauj visai tai sasodītajai literatūrai un filosofēšanai vispār rasties! Cilvēks, daba, šie te pragmatiskie procesi visneiedojamākajās variācijās, bet tie tomēr paliek rāmī, tos var apzināt un aizsniegt, tie ir notverami un ieslogāmi burkās, mēģenēs, kolbās.. Un tieši šī te dzīvības fenomena dēļ es gribu būt zinātne.
No lielas filosofēšānas man sāp galva un gribas risināt uzdevumus, izmantojot Klapeironu-Mendeļejevu, un vispār man tas sevī atgādina divu kurlo sarunu.

Bet jā, vakardiena bija lieliska, jo es biju peldēties jūrā un sauļojos un apgreidojos, fagocitējot daudz D vitamīna, diemžēl es joprojām neesmu kalnietis, bet tomēr es rīt skatīšos teātri atkal un noteikti iešu iedzert ko foršu.

Dažādu adabiātisku procesu rezultātā es pēdējā laika sprīdī secināju, ka:
* Ir maz lietu, kuras būtu jaukākas par kaislīgu un romisku proksimitāti, kurai seko liega saplūšana ar sveču gaismu, 60s romantico hitiem un spāņu vīnu.

* Labāk ir šo to nezināt un nekādus modulatorus neuztvert nopietni.

* Farmācijā budžetus samazinājuši līz 28 vietām.

* Yeah, whatever.

* Hanibāls Lekters vienkārši ir kickass un es labprāt arī notiesātu kādu bioloģiski audzētu cilvēciņu, vismaz akniņas, piemēram. With some nice bottle of chianti.

Ta-ta!

Es pieskaros tavai mutei, ar vienu pirkstu aizskaru tavas mutes kaktiņu, es zīmēju to, un tava mute it kā izplūst no manas rokas, it kā pirmo reiz tā pavērtos, un es zinu, ka, aizverot acis, es to varu izdzēst jebkurā brīdī un sākt visu no sākuma, un katrreiz es lieku piedzimt tavai mutei, kuru vēlos, mutei, kuru izvēlas mana roka un uzzīmē tavā sejā, vienu vienīgo muti, ko esmu vēlējis, ko ir izvēlējusies mana augstākā griba, lai ar manu roku iezīmētu tavā sejā, un kas sagadīšanās pēc - ko es nepūlos izprast - precīzi sakrīt un iederas tavas sejas vaibstos, mute, kas smaida zem tiem, ko es zīmēju ar savu roku.

Paldies Kortāsaram un Džovanni par radošuma virsotnēm.

Es vēlos atcerēties un pierakstīt visu, visu no tā, kas ir. Katru skūpstu, katru smaidu, katru garšīgo kūku kumosu, katru saules D vitamīna devu 8 laika vienībās, katru soli uz Mellužu asfalta.
Labs brīvlaiks, labs ēdiens, labs dievs.
Slikts Segliņš, slikta "Tautas" Partija, slikti zemkopji.
Labs Kortāsars, izcilas klasīšu spēles, labs maģiskais reālisms.

Lūk tā, lūk tā.. es nezinu.
Par spīti tam tur visam, tam tur, kas notiek ar tiem fakin radiem un maniem sapņiem.. es esmu tā kā laimīga, tā kā sasildīta, tā kā vēl maza un domājoša. Un arī baigā gudrīte, jo man uz galda stāv Cicerona dialogi par valsti un Borhesa Alefs.

Briesmas ir nodarītas, Godzilla ir pilsētā, Džeimss I ir dzīvs, Twilight ir atzīta par gada labāko filmu un es atradu naftizīnu, nēēēēēēēē!!!
Pilnīgi bembijīgi un nevainīgi es meklēju tukšu pudelīti, kurā bija rhinitis kaiti dziedinošs draņķis un kurš sabeidz jūsu kuņģus un barības vadus, lai tajā ielietu jauku un smaidīgu jūras sāls šķīdumu.
Tā vietā es uzdūros naftazīnam. diviem. ieņēmu pirmo devu.. es nevarēju pretoties, piedod, mammu, piedod, Māra.
Katrā ziņā es šodien izmēģināju pašsakombinētu pretslimības līdzekli- pustējkarote kaijēnas piparu, tējkarote medus, 3 citronu sula un 100 g labas krievu vodkas.
Tas bija pretīgi un man bija neliels reibonis un es jutos kā spitālīgs romiešu vergs, nē, patiesībā, kā ēģiptiešu, lai gan tur verdzības nebija.
Katrā ziņā es pēc tam dzēru ultramega veselības kokteili, kurš nemaz nebija tik garšīgs.

Ā un šīīīīt, Kortāsars laikam izdziedēs manu nelasīšanas kāri, nu re, cik jauki. Tagad es skatīšos Schindler's list, tad mēģināšu aizmigt un gaidīt rītdienu, jo rīt man būs Ray Ban brilles un es varbūtās varēšu palasīt Kortāsaru, tnq.

It's all about the right people, it's all about the right people.

Vot, aizmāršīgie vīrieši, kas vēlas piedzerties baltkrievu šnabi!
Katrā ziņā, anniversary bija sasodīti jauka, teātris vienkārši AAAAAAAM (Siseņi), un ir tā, kā ir- ja jums patika Brodveja un patīk sarkasms, savādi labas beigas un traģikomisms, aizejiet uz siseņiem.
baigi nesakarīgi.
Varbūt tāpēc, ka visos manos dobumos ir miruši leikocīti, tāpēc es tūlīt iešu uz aptieku.
Un vēl kas- šīs te divas bija vienas no laimīgākajām dienām manā mūžā, tik tiešām, tik daudz koncentrēti laimīgu lietu vienkopus.. pilnīgi liekas, ka tas mans laimības grafiks ir beidzis būt sinusoīda! Tagad vairāk izskatās pēc eksponenciāla grafika. Beidzot kāds ar mani iet skriet, uzdāvina man pašai savu Kortasāru.. tīrīt logus ir jaukāk, kā man likās, ledus tējas joprojām ir ņam, alus un saldējums arī. Ko vēl mēs tādu.. ā, nu sasodīti forši gulšņājām saulītē un klausījāmies Pavarotti, šoreiz viņš nedziedāja operu ārijas! daudz staigājām, smējāmies, muļķojāmies, skatījāmies uz Greisu Kelliju un de vito, gatavojām grieču salātus..
ai nu bija riktīgi labais, brīvlaiks ir superīgs.
Labi, aptieka gaida.
ā un 5. aprīlis tiek pasludināts par starptautisko orālā seksa dienu, hehehehe.

Džeki ar tiesībām IR seksīgi.
Un garneļu salāti IR garšīgi.
Un skriet IR kruti, jēj.

vēl tikai tas, ka es to patiešām ļoti gribu. ļoti, ļoti, tik ļoti, ka.. nē, vienkārši ļoti.

WoW, sen nekas nav piereģistrēts, slinka es esmu, gluži tik slinka, ka nevaru sev ēst uztaisīt, bet graužu burkānu/brokoļu/paprikas salmiņus ar adžikas/bezsāls vegetas/pētersiļu/bazilika/beztauku sojas jogurta mērcīti.

Plānojās trips uz Šveici, diemžēl Postivus laikā, laikam būs sava biļete jānotirgo, ak nē :/ bet nu izcili džeza festivāli, Šveice, Fredijs Merkūrijs, burgeru cepšana, vīna dzeršana, gulšņāšana pie Zürichsee un vīrieša vēlmes ir ļoti, ļoti svarīga lieta, ar kuru jokot nav gudri!
Bet par to mēs domāsim rīt, tāpat kā rīt mēs skriesim.

Bet par vēl svaigāku info- NOTEIKTI AIZBRAUCIET UZ RĪGA PLAZA. Ou mai gād, tas tagad ir mans mīļākais veikals aiz Šveices trīsstāvīgā Mango.
Ja neskaita to, ka tur ir cubus un viens new yorker pakaļdarinājums, tad es tai iestādei dodu 10000000000000000000000 balles no 10, tas ir lieliski ,es gribu tur dzīvot, tas varētu būt vareni un nu johaidī. TUR IR DOUGLAS! un Pepe Jeans!!!!!! tas viss ir lieliski, vel tur ir arī dzīvs Rejs Čārlzs, mēn, es rīt braukšu atkal, hehehe.

Vēl es kaut kad biju uz Skats no tilta. es teikšu tā mīļa pasēdēšana mazā, jaukā, nacionālā zālītē ar socioloģisku spriedzi un izcilo Lisneru. Nemaz nerunāsim par notī notī Ģirtu Jakovļevu, man palika pilnīgs ticamības moments un ja es satiktu viņu uz ielas un ja man būtu 50. gadu kleita, es noteikti domātu, ka viņs mēģinās mani izvarot.

Vēl man bija dzimšanas diena. Bija daudz kā jauka un šis tas ne tik jauks, katrā ziņā es saņēmu kultūru, daudz, daudz naudas, lēcienu ar gumiju(JEEEEEEE), vēl nesaņemtas dāvanas, divas biļetes uz Bočelli, kūku, kamambēra sieru un bučas.
Bet runājot par to, kas nesanāca.. Well, laikam ir lietas, kurām nav lemts piepildīties, tāpēc es šodien izmetu savu Ukrainas karti, lai bērnu dienu sapņi arī paliek par bērnu dienu sapņiem.

Un nav tā, ka es justos slikti.. es jūtos tukši visai. bet nu pavasaris nāk, mums tagad esot grāmatu klubiņš, RĪGA PLAZA man ir, vēl man ir liela mīla un es rīt iešu skriet, vēl man ir superīgā marianna un.. nu nav nemaz tik traki.

nu BĻE, nu kas tas ir, varbūt kāds vēl varētu iemest man sejā ar Ziedoni?!
es pat..
es pat nezinu. man liekas, ka tas ir bišķiņ par traku. Ome jauka, omēm nav jāmirst, omēm ir jāturpina dot končas, kad tu pie viņām aizbrauc un.. un taisīt kartupeļus ar sēņu mērci un bļaut par to, ka tu still esi sasodīti nekārtīgs mazbērns, jāiedod piecītis un.. viņām ir jābūt.

vot, es dirsa, visu laiku, kad ir kaut kādas nāves runas, es saku- hei, kamon, nāve normāla, nāve ir kā domāt, kā ēst, kā spēlēt total war.
a redz, kad pašai..
ne sūda, pat kartāgu uzvarēt ir vieglāk, kā šitais te..

moš tapēc 18 vairs nesauc par sweet? nezinu.. neko nezinu, par neko neesmu droša, jo mēs neko nevaram zināt, kā vien to, ka viss ir relatīvs un ja tu daudz ēd, tad paliec resns.

mazas dzīvībiņas ir jauka lieta, vismaz tas, vismaz tas, jēj..

pohuj, pohuj, pohuuuuj.
es to nesaku tādā pohujistiskā izteiksmē, bet gan pohujistiski svilpojot.
un beidziet ēst kakas, ar jums tāpatās neviens nerakstīs operu, kā ķīnieši par Marksu.

Tā, jaunieši, šāda aptauja gan reiz parādījās kādā citā dienasgrāmatā, bet arī manu prātu nomoka elegances cienīga prātošana.
Kurš no šiem vīriešiem turns you up more?

Gregorijs?


Roks?


Džeimss?


Un tagad iedomājieties, ka pa labi esošā persona ir Greisa Kellija, tikai ar garākiem matiem, bet pa kreisi galanti nostājies Gregorijs Peks/Roks Hudsons/Džeimss Stjuarts. Tātad- es un Džovanni, hihihi.

Man ir tāda lāga aizdoma, ka ir jaunā GG sērija uzcepta, vismaz smaržo pēc kā šika, glīta, skuķīga, eleganta un kaprīza.
Enīvei, es šodien ēdu suši un baigi labie bija, vispār es sen nebiju ēdusi un stulbi, ka nebiju, jo tas bija vienkārši lielisks suši! Vispār ar ēšanu ir tā, ka pēdējos mēnešos man tā ir ļoti tāda aristokrātiska lieta, es ēdu Filadlefijas siera kūkas un lazanjas un so on.
Vēl man ir ļoti žēl, ka es nebiju uz savas vecās skolas žetonu, šīīt. tas būtu bijis gan labs dzerstiņš, gan labs atkalredzēšanās brītiņš, labs Ēdelveiss.
Ko lai es vēl te pierakstu.. Šovakar klausījos atkal Bahu pie bezgalvas nēģerīša, kuram gan cilnī vēl ir galva. Tas bija glīti un jauki, kā jau tas notiek, kad tu esi kopā ar jaukiem cilvēkiem.
Lūk tādas tās lietas, kopumā es esmu apmierināta ar savu dzīvi, rīt es tikšu vaļā no zpd šita, drīz sāksies brīvlaiks, man paliks 18, ko es gan negribu galīgi, bet nu ja jau Basta tā gribēja, tad tam tā ir jābūt. Es jorojām neticu Jēzum, man joprojām garšo ēst un dzert alu, joprojām es klausos Bočelli, neeju uz skolu un esmu mazlietiņ debīla. Bet toties es sāku lasīt Makjavelli, hehehe.
Hēgelis ir gudrītis un Kants nav!!!!!!!!!!!!!
Nu labi nē, bet Hēgelis tomēr ir gudrītis, tāpat kā Platons un Makjavelli.
Es pārak daudz spēlēju Tomb Rider un ilgojos pēc Džovanni -_- . Lab, man jāiet mazgāt trauki un jāvāc istaba un jāmācās sasodītā prezentācija, kaut Bils Geits aizrītos ar kādu procesoru.
Vēl man gribās seksu un alu tagad, bet to rīt, to rīt.

Es esmu vēl ļoti mazmolekulārs savienojums un, skatoties uz saviem pieaugušajiem līdzcilvēkiem, es nemaz nesaku, ka vēlos ātrāk tikt apaudzēta ar mazgājamu zeķu kaudzēm, elektrības rēķinu, došanos uz labākā drauga bērna kristībām vai vēlēšanām.

sintēzē jāsaka, ka es jūtos labi un jā, man gribētos vairāk apmeklēt savu mācību iestādi, bet nu tā ir sanācis, ka citas lietas manu kognitivitāti nospiež vairāk kā kuņģi pēc kotlešu saēšanās.

un vēl jāsaka, ka es patiesībā vēlos par to parunāt atkal, pretēji Rodam Stjuartam. Bet nu tam jānobriest, ēdot ģenētiski modificētus ābolus un slaukot virtuves galdu ar puķainu lupatu. Jāpiebilst, ka ne jau man, tas būtu jādara, es esmu gatava kladzināt stundām jau šobrīd.

Vēl arī labaiZ ir tas, ka mēs, tātad, neuzrakstīsim eseju NATO, awesome, vai ne?
Kāpec gan pa pāriem, noādēts?! nu priekškam?!

eh.. nāis.
būtu bijis fucking jautrāk, ja es nebūtu nolādēti precētā kuce.

bet es jau nesaku, ka tas ir vajadzīgs.

es vienkārši saku, ka būtu bijis jautrāk.

un vēl es saku, ka man to nato vairāk kā ļoti gribējās. ļoti, ļoti, ļoti, jo tas bija augstu un tā bija iespēja izmēģināt roku augstās lietās un redzēt, cik tad daudz tu nolādēti vari. NEKĀ, nolādēts.

es nu nepavisam neesmu laimīga + man sāp galva, jo alus, šņabis un ūdenspīpe ir nepareizs savienojums neirotiskām novirzēm. arlabunakti enīvei.

Šodien es biju uz Valkīru, lab, manuprāt, Toms Krūzs nu nav tas pozitīvākais aktieris, bet es ļoti vēlējos redzēt šo filmu un es redzēju. Protams, kā vienmēr, tas manī atkal izraisīja milzīgu prāta cilāšanu globālos un stratosfēriskos līmeņos, novedot līdz pilnīgi subjektīvam un intravertam pravietojumam.
Visupirms man laikam jāatklāj kaut kas ļoti primitīvs un tāds, ko parasti 16gadīgas esenšal čiksītes raksta savās draugiem.lv dienasgrāmatās pēc tam, kad viņām vēstures skolotājs stundā iebāzis acīs avīzi un uzbļāvis: ŠE, IZLASI! nu, pieņemsim, par Gruzijas mazo trīdirādi. Tātad: man ir tā kā bail no kara.
Nu, protams, ka es apzinos, ka tāda līdzvērtīga II WW kara draudi ir praktiski neiespējami, jo nu.. kara gadījumā viss beigtos ar.. ar neko, acīmredzot, jo mums visur ir visai spēcīgi katalizatori, traki musulmaņi un daudz dažādu artefaktu, kas noteikti ir daudz aizraujošāki par plutoniju un urānu! un vēl mums ir NATO un vispār gribas cerēt, ka Eiropa pieaug bišķiņ. Savādāk tā vien liekas, ka mēs tādi diktatūras palaistuves vien esam. Lab, lielbritāņi nē, bet viņi šā vai tā ir palaistuves.
Katrā ziņā es arī pārdomāju to savu Lielā pilsoņa būtību. Ja man tā būtu jādara, vai es darītu? Vai es varētu tā? Vai man būtu drosmes un dūšas? Vai es varētu tā diži nospļauties, kā to dara Klints Īstvuds?
Patiesībā apsvērt šo domu ir visai muļķīgi, tas ir kā domāt par.. ziepju ēšanu un tās sekām. Jo, pirmkārt, es esmu sieviete un mums nu jebkuros laikos ir jāstāv pie katliem un pannām, nevis jākaro, Žanna d'arka var iet dirst, viņa tāpat bija sīks puišelis un viņai droši vien kaut kur bija paslēpts penis. Lab, nu nē, bet tomēr. Otrkārt, tādas lietas kā drošsirdība un absolūtais nacionālisms vairs nav modē. Treškārt, vairs nevienu tā īsti uz strīpas nešauj. Ā nu es gan nezinu, kas Āfrikā notiek, lai gan tur visi tāpat apmirst no HIV, nav jēgas tērēt lodes un likt cilvēkiem stāvēt svelmē.
Jā, bet es par to padomāju un izsecināju, ka es nezinu. Es tiešām nezinu, vai es varētu tā, kā to saka Spinoza un darīja Robespjērs. Bet nu lab, es domāju, ka man šāda izvēle nekad nebūs jāizdara, jo mums taču ir demokrātija un Čakste ir dzīvs, bet Dievs ir miris, yo, Nīče.
Lūk, jā. Fenomenālas un tik ļoti variablas ir cilvēka sinapšu kognitīvās darbības un uztveres alternatīvas, nu sasodīts, kā vispār tā var būt, tie visi ir vieni nožēlojami ķīmiski fizioloģiskie procesi taču. Bet ir, sasodīti ir, un mēs patiesībā esam lielāki, kā Ķīna, katrs kā indivīds.
Tā nu mani pravietojumi lēnām pienāca pie otrās domītes: vai tas, ko es tagad daru ir tas, ko es gribu vispār? Respektīvi, vai, stāvot pie RSU lielajām durvīm pēc pusotra gada, es nejutīšu savā dvēslē zināmu rūgtuma esenci? Vai es nožēlošu to, ka rakstīju muļķīgu ZPD ķīmijā un gāju uz bioloģijas olimpiādi, nevis sēdēju ar Hitlera biogrāfiju rokās un negāju uz padziļināto vēsturi?
Atkal jāsaka, ka Markam ir taisnība- ir jāvērš skats uz iekšu un nedrīkst dzīvot tā, kā to dara visi. Bet.. nu labi, šo te visu es vēl neesmu līdz galam apsmadzeņojusi un sapratusi, bet man liekas, ka ir par vēlu, es esmu uz eksaktās takas un vairs nav kur. Lai arī mani baida šī neizcilības variācija un pārāk augstās kāpnes, pa kurām es nespēšu uzrāpties, kā pārēdies Rosīni. Patiesībā tā mani baida visur.

Nu johaidī, jo vairāk tu lasi to Aurēliju, jo trakāk paliek. Katrā ziņā nekādas ekspluatācijas ar mani nenotiks, lūk. Nevienā dzīves posmā.

P.S.
Bet es nebūšu kā valdība 2005. gadā un nepriecāšos par treknajiem gadiem, bet ievēršu tolerantu piesardzību.

Vismaz es ļoti centīšos apskaidrot savu skatu arī divdomīgās situācijās.

Priekā!

Tātad, tīri pragmatiskie paziņojumi:
Kreatīvā asambleja ir kārtīgi pasvīdusi un Empire: Total War is OUT!!!!! Vispirms jau jābrīdina mazo kompīšu īpasnieciņi- 15 GB HD speisu jums šis te nenoliedzami milzīgais prieks prasīs upurēt. Tagad mēs varam ņemties pa 18.-19. gs. Nu, laikam, ka es paspēlēšu tikai tāpēc, ka Totālais Karš paliek Totālais Karš. Vispār man riebjas viss sākot ar apmēram 3.gs.-19. gs. beigām, ja neskaita Renesani un Baroku un, protams, klasiskās mūzikas džēnijus Eiropas klaiskajās skolās. Kaut kā estētiski nepiesaista man ne mazpincītis no Korsikas, ne Amerikas neatkarības kari, ne kaut kādas tur Kromvela izdarības.
Nu jā, tātad šoreiz mēs varam arī karot Amerikā, veikt zinātniskos atklajumus un uzlabot savu zemnieciņu armiju un vēl visādas jaunas fīčas, 50 frakicjas, mīļie bērniņi!

ū, es baigi izplūdu laikam ar to geimiņu.

Tātad vakar es arī nodarbojos ar savu vārdadienas atzīmēšanu, kas bija ļoti stilīgi. man uzdāvināja fancy gaumīgas lietas un tamlīdzīgi.
Es sēdēju viņam klēpī un bučoju un skanēja šitais ten Depeche mode ar savu enjoy the silence un man pasaka, ka es esmu visdārgākā lieta, kāda vien viņam pieder un tad ir tāds.. aaah.
Nu, you know, you know. amamamamam vārdadienaZZZZ.

FIZIĶI SUCKS!

vēl es šodien biju uz pirmo no šausmonīgajiem posmiem, respektīvi- pētnieciskā darba priekšaizstāvēšana savā hūdā. nu, konkurences tur man un japānim nav, nu nav, bet nu vienalga tev gribas tā kruti un stilīgi un filigrāni un vispār ar glanci. es nezinu gan, kas man tur sanāca, bet nu labiņi, labiņi.

Ā un vēl es šodien domāju un domāju par vienu lietu.. Izvēloties un nosaucot savas mīļākās vēsturiskās personības visi cilvēki ņem vērā vizuālo un harizmatisko aspektu? Respektīvi, man bija tā, ka man jau no pašas bernības nenormāli stilīgs likās Marks Aurēlijs, jo es sajaucu bildes vienā grāmatā un nodomāju, ka viņš ir kāds cits romiešu čalis. un tad kādā astotajā klasē es uzzināju, ka Marks Aurēlijs patiesībā bija neglīts un biju tādās intelektuālās krustcelēs..
Galu galā es kaut kā pievēru acis uz to un joprojām varu teikt, ka mans mīļākais romietis ir Marks Aurēlijs, lai arī viņš nebija glīts, eh -_- .
ar citiem es gan tā vienkārši kaut kā nespēju. Freids piemēram.. tas laikam nozīmē, ka ja tu gribi būt ģēnijs, tad tev jābūt neglītam.
Bet kā tad ar manu Džovanni? hm. hm. hm.

Lūk tā, es gribu piedzerties, jauku dieniņu jums, mazās kucītes ^^