 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
annuska's Journal
āāā. es beidzot dabūju to sarunu ar dzejnieku, kuru man šeit dieviņš atsūtīja iedvesmai. ir šausmīgi labi ironizēt pašai par sevi. droši teikt, ko domāju, atzīt faktus, kā ir. kā mana mīļā skolotāja Aija Jurjāne mēdza runājot pasmīnēt, piekost apakšlūpu. es vēl šķelmīgi paskatos no pieres apakšas. uz sevi un pasauli.
Man žēl, ka nebiju uz visiem jūsu šīsnedēļas priekšnesumiem. Tā viš i ar to vienatni.
Biju uz jūru, šausmīgi piekusu. Nostaigāju kopā ar turp un atpakaļceļu kādas četras stundas. Šodien izgāju ātrāk, pa dienas vidu, un izlīda pat spoža saule. Un tur tāds sniega tuksnesis. Atceļā iegāju Pankokos uz Vasarnīcu ielas, brīnums, ka vispār strādāja, galīgi tukšs. Pankūkas tur sildīja mikrenē un nebija diez cik mājīgi, no ārpuses rādījās labāk, taču nevarēju vairs izturēt.
Ostas promenāde ziemā man tik labi nepatīk. Ostgals pats gan jauks. Man jau patīk, ka viss ir tāds aizmidzis, bet tas laikam tāpēc, ka es šeit nedzīvoju ilgstoši. Bezmaz atkal jāiet uz jūru paskatīties, kā viss mainās uz pavasari. Otrdien bija viļņota vižņu putriņa, un varēja vērot, kā zaļi viļņi pamazām skalo nost ledus klintis.
Vēl varētu aiziet uz Alisi. Šeit tas maksā vienu latu, tad jau var palūrēt arī bez trīs dē. Ā, laikam tas nejaukais atsūtītais darbiņš tomēr nebūs jādara. Kaut kāda kļūda. Tā nu dabūju pavisam brīvu dienu. Tad nu būsim tik radoši, tik radoši:)
Vakarvakaru jauki pavadīju ar Vedjmah.
Ir labi.
Pietika man nopriecāties, ka patīk krievu pasakas, kuras turklāt jau iet uz beigām, tā atsūtīja kaut ko stipri mazāk jauku vēl klāt:(
Atvēršanās programma norit labi. Vakar es dzēru ar īstajām rakstniecēm un pat uzdrošinājos viena pati dziedāt viņām šito: http://www.youtube.com/watch?v=v2XbVEN7
Šo dziesmu ļoti smuki mēdz dziedāt Pēterītis, nez kā viņam klājas.
Tagad nežēlīgi savilkts kakla nervs. Jāpatulko atkal pasaciņas. Man ir smieklīgi maza dienas norma, es pat neteikšu, cik, es jau teicu, ka neesmu īsta tulkotāja. Bet tur ir tik garšīgi vārdi, ka man pa ilgiem laikiem atkal patīk tulkot. Patīk pasakas un krievu valoda.
Šorīt aizgāju uz dievkalpojumu. Jāatgādina, ka man ir diezgan sarežģītas iekšējās attiecības ar baznīcu, kā rezultātā iepriekšējo reizi uz misi biju Ziemassvētkos, bet pirms tam vispār pirms vairākiem gadiem. Taču vientulīga rezidence klusā pilsētā, turklāt gavēņa laikā ir ideāla izdevība mēģināt vēlreiz. Baznīca ir desmit minūšu gājienā, to es jau vakar pa ceļam uz jūru izpētīju.
Priesterītis šeit ir gados jauns polis. Viņa latviešu valoda ir ārkārtīgi slikta, pieņemu, ka viņš te ir nesen. Valodas jautājums katoļu baznīcas kontekstā mani allaž ir bijis ļoti aktuāls. Šīs pēdējās divas reizes vispār. Ziemassvētkos mēs trāpījām uz misi angliski, latviešu priesteris runāja lauzītā angļu valodā, bet te - poļu priesteris lauzītā latviešu. Sprediķi un savu tekstu viņš aicināja palīgā iztulkot kādu draudzes vīru ar labu dikciju. No krievu valodas, kas arī nebija spoža. Vīrietis tulkoja labi, es droši vien nebūtu labāk tikusi galā, taču viņam gadījās divas smieklīgas kļūdas. Viena, skaidrojot situāciju, kurā Jēzus runā ar samārieti pie akas par cita veida slāpēm, viņš pateica - "nekad neizdosies piedzerties līdz galam", un tad vēl "tauta ņurdēja uz Mozu" (kurnēja). Mani tas viss drīzāk aizkustināja.
Sprediķis tiešām uzrunāja, īpaši par to sievieti: - Atved savu vīru. - Man vīra nav. - Tu labi pateici, jo tev ir bijuši pieci vīri, un arī tas, ar ko esi tagad, nav tavs vīrs. (Es tagad citēju no galvas, lūdzu nepiesieties). Vīrieši bija viņas neremdināmās slāpes, kuras Jēzus varēja apturēt.
Es negāju pie komūnijas, un man sāpēja sirds par to. Atceros, kā man mīļās katoļu draudzenes ieteica - Anniņa, tu taču vari aiziet pēc svētībiņas. Tie, kas nepieņem komūniju, drīkst iet kopējā rindā, pārliekot roku slīpi pār krūtīm, tad priesteris zina, ka tev vajag tikai svētību, tāpat kā mazajiem bērniem. To var dabūt pilnīgi visi. Es skatījos, vai šeit tā dara. Daži lielāki bērni, kuriem jau pēc vecuma varēja pienākties komūnija, tā darīja, un tad es arī sadūšojos.
Beigās priesteris stāstīja par pūpolsvētdienu. Viņš gribot simbolisku procesiju, kas atgādinātu, kā Jēzus iejāja Jeruzālemē uz ēzelīša. Mums ēzeļa nav, viņš teica, bet būs ponijs. Un ka bērni varot uzzīmēt plakātiņus ar vārdiem "es mīlu Jēzu" vai ar psalmu vārdiem. Viņš bikli, kā atvainodamies piebilda, ka kaut kas tāds šeit notiekot pirmo reizi, un viņš nezinot, kā šejienieši to uztvers, ka varot būt pretrunīga attieksme, bet ka viņš to vēloties Dievam par godu un ka tas nebūšot teātris, bet gan redzama zīme. Un lūdza pieteikties divpadsmit vīrus, kas varētu tēlot apustuļus.
Kora nebija. Galvenās dziedātājas bija vairākas vecas sievietes trešajā solā. Es arī dziedāju, cik jaudas, baznīca ir viena no retām vietām, kur es varu dziedāt un man neliek aizvērties. Vispār vairums cilvēku bija gados, bet bija arī jaunas ģimenes vai sievietes ar bērniem. Jauniešu mazāk nekā Rīgā. Man priekšā bija liela auguma vīrietis labā mētelī ar divām meitiņām. Kad viņš nometās ceļos, uz zolēm varēja redzēt, ka kurpes ir ecco.
Aizgāju uz jūru, jāiet bija tālu. Bet ak Kungs, cik tur bija skaisti. It kā ietu vasaras vakarā pa kāpām, tikai tās kāpas ir vēsi baltas sniegā, zilām ēnām, un tad visādas tur slīdošās gaismas. Saule norietēja 18.16. Vienubrīd gandrīz sāku raudāt. Es gribu raudāt, gribu dabūt vaļā, gribu rakstīt, kas uz sirds, arī jums šeit. Mājupejot satumsa. Nopirku jaunpilsētā pesto mērci, kuskusa joprojām nav. Es varētu mēģināt to prosu vai vismaz uzcept gatavās biezpiena pankūkas, bet es neieiešu virtuvē, kamēr tur būs trīs igauņi. Ēdiens ir tik personiski.
Upd. 1. Prosas projekts izdevās tādā ziņā, ka ielavījos virtuvē, kamēr tur neviena nebija, bet neizdevās prosas ziņā, varēja būt mīkstāka, taču baidījos pārvārīt, bērnudārza trauma. Tomēr ar dārzeņiem un pesto mērci ēst var.
upd. 2. Prosa tomēr nav nekāds kuskuss. Ak šie kurzemnieki.
Fak, rimijā nebija kuskusa. Nopirku prosu, pienācis laiks to reabilitēt.
Pamodos pēc astoņiem. Pati. Mājās man ir jāceļas vēlākais septiņos, lai palaistu Mariju uz skolu, un tas vienmēr ir vardarbīgi. Mani tiešām iepriecina, ka man vajag tikai astoņas stundas, nevis desmit, kā likās. Man ir milzīga divguļamā gulta ar rozā paladziņiem, lielāka nekā mēs mājās guļam divatā. Gultai apkārt ir visādi ērti plauktiņi. Pa logu ir Delles glezna ar māju un koku. Spoža saule. Nogāju lejā uzvārīt kafiju un apliet putru, nevienu nesatiku, nočiepu kultūras forumu. Internets ir. Viss iet. Istabās ir vēsi, pie tā es neesmu pieradusi, mums dzīvoklī visu ziemu bija ļoti silti, bet nekas, ieslēdzu sildītāju. Tagad man jāpatulko. Kurš tad no paša rīta raksta dzeju, ja kāds naudas darbiņš iekavēts, turklāt tīri jauks, lai arī es neesmu īsta tulkotāja. Es neesmu arī īsta rakstniece vai māksliniece. Varbūt tagad, kad dzīvoju rakstnieku mājā, būšu īsta rakstniece. Rakstnieki taču reizēm tulko, vai ne.
Vakar man gribējās spiegt aiz prieka par šo istabu. Es saliku guļamistabā uz palodzes savas līdzpaņemtās grāmatas, iekāru skapī smukākās drēbes, ko laikam nesanāks parādīt, jo ir vēss, un drusku izmētāju savas mantas. Tagad istaba ir mana, mana, mana.