 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
annuska's Journal
Esmu Ventspilī. Man ir divvietīgi apartamenti.
Gavēnis vienmēr pienāk par ātru, tāpat arī visi svētki.
Jē, es varot braukt uz Ventspili jau martā! Nauda un sava istaba.
Ar dzeju ir tā, ka Vigulīti nedrīkstu daudz lasīt, jo viņš ļoti ietekmē. Neviļus gribas rakstīt kā viņš, bet, protams, es nevaru rakstīt kā viņš, un nevaru arī vairs kā es. Lai to dabūtu nost, es paņēmu pavisam cita veida dzeju, Saliņu un Taunu. Agrāk man patika tikai Tauns. Saliņu es kaut kā īpaši neievēroju, lai gan zināju, ka viņš ir labs un ka Kārlim ļoti patīk Saliņš. Bet tagad pirms kāda laika es veikaliņā Otrā elpa, kad meklēju Aliksāru (kurš tur esot bijis par 50 santīmiem, bet vairs nebija, vai arī es nevarēju atrast), uzdūros Saliņa šeit iznākušajai izlasei, nopirku un man viņš likās brīnišķīgs, varbūt pat labāks par Taunu. Lai gan nē, arī Tauns joprojām ir brīnišķīgs. Es kad viņus lasu, es it kā redzu augusta pēcpusdienu Manhetenā sešdesmitajos, vai varbūt tādu noskaņu kā grupas Beirut klipiņā Sunday smile, kurš ir filmēts Bruklinā 2007. gada septembrī, bet ko gan es zinu par tādām dienām.
Es pati jau labu laiku mēģinu uzrakstīt dzejoli par doktora desu, bet kaut kā īsti nesanāk. Varbūt Tauns ar Saliņu palīdzēs.
Vakar ar dēlu bijām uz Doktora Parnasa iedomu pasauli, mums abiem ļoti patika. Šodien visi slēpojām, lai slavēts Reiņa kalna Bērnuparks, Ls 3 stundā, liels pluss šai citādi pat lv apstākļiem patizlajai trasei, meita smuki slalomā apbrauca dzīvniekus. Man tas kalns vienmēr liekas kā liels, aizmidzis organisms.
Es nopirku to katoļu seksa grāmatu. Mazliet jau palasīju, izskatās ļoti jauka grāmata pie dažiem nosacījumiem. Galvenās saistītās problēmas neatrisina, tomēr iegriež mazliet citā leņķī. Vismaz beidzot kāds priesterītis, kurš par to visu runā, turklāt normālā valodā, nevis labākajā gadījumā atklāti atzīst, ka nepārzin tēmu. Dažas vietas pat ir skaistas.
alkohols ir inde, inde, inde!!!
Mans atslābums diemžēl ir ieildzis. Ienīstu sadzīvi. Pieteicos uz Ventspili.
Meita atnesa no bibliotēkas neredzētas Mērijas Popinsas grāmatas, un man nepatīk. Par Belševicas tulkoto 1983. gada izdevumu es reāli iefanoju. Mazliet biedējošā, noslēpumainā sajūta, visu laiku kaut kādas tādas šaušalīgi satraucošas gaidas, burtiski skudriņas skraida pa kauliem - un šī sajūta man bija arī tagad pārlasot. Bet tas jaunais tulkojums, nav jau tā, ka valoda būtu slikta (kaut dažus personvārdus jau nu varēja no Belševicas pašpikot konsekvencei), bet kopumā kaut kas tāds pliekans. Vai arī paši stāsti būtu sliktāki, un Vizma toreiz būtu paņēmusi labākos? Vai arī es esmu pieaugusi un vairs nespēju jaunu materiālu tik sirsnīgi uztvert...
Es vispār esmu ļoti ļaunatminīga. Nav tā, ka es visu laiku ar to dzīvoju, nē, pārsvarā es domāju gaiši, bet gadās sīkumi, kas atgādina citus notikumus, un tad ir kā večiņai, kas mirstot pārmet vīram jaunības brūtes:)
Un lūk, uz tiem sīkumiem, ja fonā ir kāds pagātnes gadījums, tad es varu apvainoties pavisam neadekvāti.