 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
annuska's Journal
Pamodos noraudājusies, tā, ka spilvens slapjš un degunā tūska. Sapnī biju gleznošanas darbnīcā, drīzāk skolā nekā akadēmijā, jo apkārt bija tikai klasesbiedri, sākās stunda, bet es nevarēju atrast neko, uz kā gleznot. Visi audekli, izrādās, piederēja kādam citam, un nekur nebija pat visapskretušākā kartoniņa (kas dzīvē nekad tā nevarēja būt, vienmēr kaut kur mētājās izmantojami nevajadzīgi hlami) un neviens man negribēja neko iedot vai aizdot.
Vakar kultūras programma ar ģimeni izgāzās. Nebijām izpētījuši, ka dzelzceļa muzejs svētdienās ciet. Žēl, jo toreiz pa burzmu tā īsti labi neapskatījos. Pa to laiku nokavējām arī Vasaras salu, bet nu to, cerams, varēs redzēt vēl. Aiz bēdām gribējām iet uz Alisi, bet tur atkal stunda bija jāgaida. Aizbraucām mājās, izcepu vafeles. Pašā vakarā atkal braucu šurp, mierīgāku sirdi.
Patīkami, ka Ventspilī ir salīdzinoši ļoti sausas ielas. Pirmkārt, te nebija tās pēdējās snigšanas, otrkārt, tās bija notīrītas, treškārt, vējš un saule. Liedagā gandrīz vairs nav sniega. Un saule riet par pusstundu vēlāk nekā marta sākumā.
Pirmais pavasara rīts ir lietains.
Un viss bija labi un jauki, līdz es satiku to sievieti. Viņa nostājās pie divvietīgā pacēlāja un pamāja, lai es arī nāku. Es paklausīju, kaut gan man labāk patīk pacelties vienai, bet es pēc dabas mēdzu būt šādās situācijās pakļāvīga. Ja tas būtu bijis vīrietis, kāds no tiem pusmūža sportistiem, viss būtu vienkārši un mierīgi. Bet šī sieviete bija tik brīnišķīga un viesa manī tādu pašapziņas trauksmi. Viņa padeva man enkuru un pēc tam neturējās, bet kārtoja matus un visādi pavirši izdarījās, it kā viņa neatrastos uz pacēlāja. Nevis kā es iekrampējusies stangā. Viņai bija nosauļota, viegli pūkaina seja kā persiks, mugurā gaiši zila jaka; gari, plandoši melni mati sīkās lokās. Viņa nebija pārāk tieva, bet pat slēpošanas drēbēs izskatījās tik tvirta un daiļa. Viņa smaržoja pēc kaut kāda kremiņa vai matu līdzekļa, pēc kaut kā reibinoši sievišķīga. Un es pēkšņi sajutos tik neērti, tik lempīga un mulsa, un nezinoša. Un kad viņa noāķējās, es redzēju, cik skaisti un ātri viņa aizbrauc. Un te manī kaut kas sašķobījās, es pēkšņi jutu, ka vairs neesmu stabila kā iepriekš. Pirms tam man bija vienalga, kā es izskatos, un es ne reizes nebiju nokritusi, patiesībā es neslēpoju neko daudz sliktāk par šo perfekto būtni, nedz arī es esmu īpaši neglītāka - nu labi, man bija nekrutākas slēpošanas drēbes un slēpes, mazliet bālāka un pumpaināka āda, necilāki mati, bet tam nebija izšķirošas nozīmes, jo es jutos laimīga un relaksēta uz pavasarīgā kalna. Bet pēc viņas es piepeši ņēmu un nokritu. Uz gluži vidēji stāvas nogāzes, pa kuru pat mana meitiņa arkliņā tiek lejā, un pa kuru es pirms tam biju laidusi smukos pagriezienos.
Atbraucu apraudzīt, kā tad mīlulīšiem bez manis klājas. Viņiem viss ir labi. Marija pa šo laiku ir sākusi slēpot pa lielo kalnu un paceļas ar visiem pacēlājiem. Un viņa tagad iešot uz kori. Un Marģers bez manis ir dabūjis divus devītniekus angļu valodā. Un Mārtiņam bez manis viss dzīvoklis bija tik kārtīgs, bet ne tā, ka viņš speciāli būtu kārtojis, vienkārši viņam tā ir. Tomēr viņi visi priecājās, ka es atbraucu. Šodien bijām slēpot visi kopā un laikam pēdējo reizi šogad. Kalns, Ozolkalns, gan nebija slapjš, nu, varbūt drusku sliktāk slīdēja. Man ļoti patika šī marta gaisma - gaisma jau kā vasaras pēcpusdienā, tikai kalns ir balts. Tur pie jūras arī šitā bija pirmo vakaru, jocīga tāda sajūta. Un tas maigais siltums. Tā ir pavisam citāda slēpošana nekā janvārī stingušiem pirkstiem.
Bibliotēkā bija tikšanās ar Ingu Ābeli, aizgāju pasēdēt starp skolniekiem. Viņa ir brīnišķīga kā vienmēr.
Nebiju domājusi iet staigāt, bet ieraudzīju, ka karogs nekustas un izgājusi sajutu, cik gaiss ir maigs. Fantastiski mierīgs vakars, tāds dūmakains. Runā, ka jums tur esot divdesmit cm jauna sniega - tad lūk, V-pilī nekā tāda nav. Te ir pavasaris, agrs, bet pavasaris. Sniegs vecs un salīdzinoši maz. Pusceļā piezvanīja Vedjmah, aizbraucām uz molu un pēc tam ilgi pļāpājām.
Ļ. labi, man ir jātulko vēl dažas pasaciņas. Nejutīšos tik slinka. Laikam jau taisnība, ka dzejas laikam jābūt no kaut kā nozagtam.
Tā kā tepat blakus ir kino pa lēto, es noskatījos vēlreiz Doktora Parnasu iedomu pasauli un nenožēloju. Man joprojām ļoti patika kā vizuāli, tā intelektuāli, ja tā drīkst teikt, tas ir, sižets nav nemaz tik murgains, kā varētu likties. Patika nekritiski un bērnišķīgi jūsmīgi, gandrīz kā Harijs Poters. Un es pat apraudājos otru reizi gandrīz tai pašā vietā, neteikšu, kurā.
Un mani valdzināja, ka, ja sākotnēji izvēle bija salīdzinoši skaidra starp labo un ļauno - nu tur vienas nakts sakars pret nemirstību ļaužu sirdīs, tad pēc tam vairs pat nevarēja zināt, kurš izrādīsies velns. Tāda spēle. Un vēl, kā cilvēks sapinas savos iemeslos. Turklāt velns nemaz negrib sev pienākošos upuri. Negrib vinnēt, tikai kacināt.
Kaut kā vairs nav tik labi un viegli. Tā laikam vajag un ir paredzēts. Es taču nevaru mēnesi kaifot par savu istabu. Tajā jādzīvo (un kaut kas jādara!), un man sanāk labāk nekā kādreiz, bet ne tik labi, kā gribētos.