 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
annuska's Journal
Tas ir periodiski. Reizēm es gribu būt atklāta, jo citādi vispār nav jēgas. Bet ja es negribu būt atklāta, tad tāpēc, ka baidos būt stulba, baidos būt nepiemērota, nezinoša, baidos, ka kāds apvainosies vai vismaz nesapratīs, vai arī vispār negribas uzticēties. Un tad vēl dažkārt liekas, ka stilīgāk ir paturēt pie sevis, rakstīt kaut ko citu, ne uzreiz publisku, "nešķērdēt sevi cibā".
Šodien aizsūtīju puiku uz skolu par stundu agrāk:)
Saposu meitu uz skolu un gāju atkal gulēt, iedevu dēlām pankūkas un atkal gulēt. Piecēlos tikai nesen, kad uz skolu aizgāja arī dēls, pirms tam skaļi izteicis viedokli manis pārvietoto baseina maisu, kas viņam esot jauki stāvējis lielajā istabā.
Miegs nāk tāpēc, ka vakar un aizvakar naktī skatījāmies 2006. gada Meistaru un Margaritu, kaut kā Lieldienās izdomājām, ka jānoskatās vēlreiz visas desmit sērijas. Man šoreiz patika pat labāk nekā pirms četriem gadiem. Pēdējo sēriju vispār sirsnīgi noraudāju.
Bet saprast līdz galam to visu laikam neviens īsti nevar. Kad pavisam agrā jaunībā pirmoreiz lasīju grāmatu, nesapratu vispār praktiski neko. Par Jēzu un Pilātu toreiz likās garlaicīgi, par Meistaru un Margaritu - neizturami bēdīgi un arī īsti nesaprotami. Vienīgi tas Maskavas tēlojums un Volanda kompānijas joki patika jau toreiz.
Reizēm brīvdienu rītos palasot internetu, sāk likties, ka visa ciba, draugi un tviteris ir bijuši uz kaut kādām šausmīgi krutām un milzīgām viesībām, kurās es vienīgā neesmu bijusi aicināta. Un tas nekas, ka realitātē tie noteikti ir bijuši vairāki atsevišķi pasākumi, kā arī es pati vakar biju uz ļoti jauku ballīti ar mīļiem viesiem, kurā gluži pieklājīgi piedzēros.
Pārbrukušu mājās, bērni mani uzreiz aizvilka uz Alisi. Man ļoti patika! Manuprāt, tur viss ir kārtībā. Nu varbūt izņemot to, ka viņpus laba un ļauna esošam stāstam filmā ir morāle. Un izņemot titrus!!! Es nesaprotu, vai filmu tulkotājiem ir aizliegts izmantot grāmatu? Ir jādomā pilnīgi viss no jauna autortiesību dēļ???
Citādi mani nepatīkami pārsteidza, ka dēlam ir beidzies e- talona termiņš un kurtkā padusē caurums pa vīli, un vispār viss par mazu. Labi, ka mums ar meitu vēl ir drēbes:)
upd. PĀRBRUKUŠU. Cik precīzi!
Esmu nomiegojusies, apjukusi un joprojām neesmu gatava braukt mājās. Man tā ir pirmo reizi, jo citās rezidencēs jau nebija iespējas pa vidu satikt mājiniekus, tāpēc beigās biju nenormāli sailgojusies, bet šoreiz tāda sajūta, ka pietrūkst laika.
Man agrāk vienmēr ir licies, ka Liāna Langa ir ļoti sarežģīta dzejniece, kas jālasa, sasprindzinot prātu, bet šeit es atradu viņas lietuviešu bilingvālo grāmatiņu, un nekā tik briesmīgi sarežģīta tur nav. Vai es būtu kļuvusi gudrāka vai arī Ērika atdzejošanai izvēlējusies saprotamākos? Liānas pēdējā Karoga publikācija man arī nelikās tik sarežģīta, tā izlasījās vienā paņēmienā un ļoti patika. Šausmīgi valdzina tā dīvainā, spocīgā noskaņa.
Vakar atbrauca ģimene. Es viņiem par godu izgāju ārā jau pirms divpadsmitiem un ieraudzīju negaidītu rosību. Tirgus vēl pilnā sparā un daudz ļaužu uz ielām. Siltais laiks un sestdiena visus atdzīvinājuši. Šeit mājā arī meitenes izmetušās kārtoja pagalmu, Ieva vispār ar īsām piedurknēm raka nost pēdējo sniega čupiņu. Kad es šurp atbraucu, viss rātslaukums bija sniegā un pagalms arī, bet tagad redz smuku bruģi, pagalmā tas ir sārts. Arī liedags, es jau laikam teicu, pa šīm trim nedēļām ir gandrīz pilnībā nokusis. Būšu vienreiz novērojusi, kā atnāk pavasaris. Man vispār patīk, bet maz ir sanācis, ilgāk padzīvot vienā un tai pašā vietā, kur jūt arī dabu, un redzēt, kā nomainās gadalaiks. Tajā ir kaut kas fascinējošs un reizē mierinošs.
Manējiem Ventspilī patika. Sākumā visi kliedza, ka karsti, un rāva nost mēteļus. Parādīju viņiem ostgalā Kapteiņu, Karlīnes un tamlīdzīgas ieliņas, šo dvēselisko apbūvi - vienalga, vai māja jauna, veca, renovēta, kopta vai aizlaista, tur ir kaut kas irracionāli skaists. Protams, pa dienu saulē neizskatījās tik nereāli dīvaini kā dūmakainos vakaros, taču vienalga šarmanti. Visas tās izcakinātās dzegas un puķēm apgleznotie vārtiņi, vai arī rupji ķieģeļi un aiz loga orhidejas. Es nezinu, vai es gribētu dzīvot ar palodzi līdz ceļiem un elpot ostas smakas, taču vērojums aizkustina.
Paspējām aiziet arī līdz mola galam un atpakaļ, kad samācās un sāka līt, un lija visu pēcpusdienu un vakaru. Meita apvainojās, ka tāpēc nesanāca pietiekams bērnu pilsētiņas apmeklējums. Nācās iet uz pils muzeju.
Vēlāk ar Mārtiņu nopļāpājām līdz trijiem naktī, kā mājās sen nebijām darījuši, šorīt protams ilgi nogulējām bērniem par aizkaitinājumu, taču kad beidzot izgājām ārā, vismaz nelija, un apskatījām enkuru parku un Staldzenes stāvkrastus, kā pieklājas. Šausmīgi garšīgi paēdām Donā Bazilā. Es, protams, noskumu, ka viņi brauca prom, bet es vēl nebiju gatava braukt līdzi. Man vispār tas laiks te šķiet par maz, nujā, es jau drusku vēlāk atbraucu un pa vidu drusku aizšmaucu, tagad varu palikt līdz trešdienai un man tiešām vajag vēl tās pāris dienas. Bilance vispār nav slikta, un es noteikti gribēšu te dzīvot vēl.
Mārtiņam, manam vīram, diez ko nepatīk reālisms, grāmatas un filmas par dzīvi. Fantastika, pasakas, šausmenes, simboli, maģiskais tur reālisms arī, viss kaut kas gudri izfunktierēts - jā. Bet ne pliku reālo dzīvi, vismaz mūsdienu dzīvi noteikti ne.
Es ar viņu agrāk strīdējos, bet šovakar noskatījos Up in the air un ziniet, man arī laikam vairs nepatīk, lai gan Klūnijs seksīgs un sieviete arī forša (gribējās identificēties) un stāsts smuks, viss labi izdomāts, bet tomēr ne. Jāiet uz Alisi.
Mežģīnes tamborē? Vai vēl kaut kā darina?