Sapņot un sekot saviem sapņiem. Lai cik tāli un neaizsniedzami tie šķistu

Tāli un saistoši smilkstyoši
lūdz mani
manī
sajust ieslēgt
un ne
kad
nepalaist

***

Saldeni kā zemenes
sastīgo Tie manu
esību un savij
zirnekļu un citu
kukaiņu tīklus viscaur
ap smadzenēm tā kā
ar nodomu liktus
Tad vienīgi prātā
izdvestās stenas
ietrīso uz pasaules
vienīgās īstās
mūzikas notis
tās zirnēkļu stīgas
kas putekļos senas
tie sapņi tik salkani
pa druskai nosirmo iz galvas
augošos matus
tie sapņi tik salkani
galina pa druskai
un
liek dzīvot vēl vienu
bezgalību

Sākumā izsāpot, bet tagad, pēc pusgada, sākot beidzot palēnām arī izbaudīt pēcattiecību vientulību, nonācu pie liela pārsteiguma pati sev - nevajag man. Negribas, neprasās un nevajag. Pārsteigums sev tas ir tāpēc, ka attiecību ietvaros vajadzēja daudz, bieži, ļoti un visādi. Līdz ar to bija radusies ilūzija, ka, esot vienai, "acīs cērtīsies, kā vajag". Aber te tev nu bija - ne man gribas, ne man vajag.. Gribas tieši vairāk izbaudīt kvalitatīvi pavadītu laiku, dzīvojot un izbaudot sarunas, laika pavadīšanu un neko-neko fizisku. Gribas iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Gribas "atkal būt ierindā" un atcerēties kaisli, kas dzirkstīja acīs. Gribas, gribas tik daudz, tikai ne fiziskas neķītrības - pietiek ar neķītrām frāzēm un divdomībām, nu pilnīgi kā atkal esot innocentai. ^^,
Murr