Kārtējo reizi saskaros ar lielu pretrunu sevī - būt vai nebūt? T.i., domāt vai nedomāt?
Domāšana kā process ir vispārēji attīstošs un vajadzīgs. Bet vai to pašu var attiecināt uz regulāru domāšanu?


"Jo mazāk zini, jo labāk guli." Nav jau nevienam noslēpums, ka zināšana un domāšana ir savstarpēji saistīti procesi. Precīzāk būtu teikt, ka viens ir process, otrs ir rezultāts. Taču, cik vien sevi atceros, es mūžam esmu domājusi. Daudz un dikti. Visādos mērogos - globālos, privātos, ārpus saprāta, iekš tā u.tml. Neba tāpat vien ilgstoši nodarbināju savu smadzeni ar visāda veida filozofēšanu un izaudzēju sevī mīlestību pret domāšanas procesu ("Cogito, ergo sum.").
Taču ir jāatzīst - nevar noliegt - ka tieši nedomāšana reizēm ir tā, kas nepieciešama gan prāta, gan arī dvēseles atslodzei. Un tagad jānonāk pie jautājuma - ko iesākt ar domāšanas procesu, kas ir šķietami neapturams?
Regulāra domāšana ilgstošā laika periodā ir kaitīga manai veselībai. Daudz domājot un analizējot, sāk jukt hipotēzes ar premisām, ņemot vērā to, ka viss tiek izlaists caur subjektīvisma prizmu. Nesaprotot vairs, kas ir objektīvs, kas subjektīvs, domāšanas process nonāk tādā kā pretrunā pats ar sevi - objektīvā realitāte ir vēlamais domāšanas procesa rezultāts (t.s. zināšana), bet subjektīvie uzskati nereti ir šīs domāšanas nevēlamie augļi, un tur nevar īsti neko padarīt - nekad nevar zināt, kādā gultnē ievirzīsies šī domāšana, ja vien nebūs izcili labi attīstīta kritiskā domāšana. Tādas man nav, vismaz ne pietiekami labi attīstītas, lai pretotos subjektīvajiem ledus gabaliem.
Tad nu es kārtējo reizi nonāku savā dzīvē pie tā, ka man atkal ir jāizdara izvēle, jo varianta "pa vidu" nekad manās smadzenēs nav - vai nu labā, vai kreisā puslode. Abas apvienojumā tās rada totālu miskasti. Respektīvi - vai nu domāt, atmetot subjektīvās emocijas, izjūtas, kas traucē objektīvai, kritiskai domāšanai, vai arī atmest domāšanas procesu kā tādu, "ļaujot vaļu sajūtām". Tā teikt, paņemt brīvdienas prātam.

Kā lai es tagad `izdomāju` "pareizo" izvēli? Anyone?