zināt, kādēļ mūzika man šķiet neatņemama dzīves sastāvdaļa? tai ir spēja ģenerēt nekontrolējamus atmiņu, emociju, sajūtu uzplūdus. tu zini, kurai dziesmai jāskan, lai realitāte aizpeldētu perifērijā, bet tu, beidzot laimīgs, varētu atgriezties mirklī pirms pieciem gadiem un izdzīvot to vēlreiz. dzīvot pagātnē ir skumji, vismaz skatoties no ārēja viedokļa. un nostalģija reti ir iepriecinoša. tieši tādēļ, ka tā vairs nav un viss ir beidzies. mani pārsteidz fakts, ka kāds patiesi ir spējīgs radīt kaut ko, kas liek justies skumjam vai, tieši otrādi, neciešami laimīgam. ka viena dziesma var likt tev mīlēt visu pasauli, par spīti problēmām, kuras nodarbina prātu. dziesma beidzas un tu nokļūsti atpakaļ realitātē. tāpēc man ļoti nepatīk mirkļi, kad es aizmirstu uzlādēt pleijeri - viss kļūst pārāk reāls.

you blow my mind.

es nevaru saņemties savākt to smirdīgo padarīšanu, kas tikko izlija uz grīdas.

UPD: esmu varone.

stulbi jau bez gala, bet es smējos - video.

iepirkšanās vienmēr aizdzen miegu. tagad pilns ledusskapis garšīgu dārzeņlietu. šovakar mani gaida gastronomiskās izvirtības.

nokārtots vēl viens eksāmens. ne tik labi, kā es to būtu vēlējusies, bet tā tomēr ir manis pašas vaina - atzīmes taču vairs tik vienkārši nedāvina. izvēlei starp mācīšanos un gulēšanu nevajadzētu būt tik vienkāršai.

visu laiku šķita, ka eksāmens būs ļoti viegls, jo tikai runāšana. tā jau arī ir - tikai es vienmēr visu padaru grūtāku. droši vien atkal, gaidot savu kārtu, blenzīšu izplatījumā trīcošām rokām. veiksmi man. lai gan lielāku veiksmi man vajadzēs dāņu valodas eksāmenā, kuru, es nokārtošu... nu, nezinu kā.

ja tā padomā, mana lielākā problēma ir tā, ka es nespēju novērtēt to, kas man pieder. kā jau tipisks skaudīgais latvietis, es vienmēr domāju, ka citiem viss ir labāk un ka es dzīvoju sūdos līdz acīm.

būtu jauki, ja rītdienas mutiskajā eksāmenā es nesāktu stostīties or smth. jo man šķiet, ka es esmu tieši tāds cilvēks, ar kuru varētu notikt visādi ļaunākie sesiju murgi. pilnīgi varu iedomāties sevi, ieskrienot pidžamā eksāmentelpā pēdējā brīdī (vēl mulsinošāk ir tas, ka man nav pidžamas). turklāt man ir tik neiedomājams slinkums darīt jebko vispār, kas pēc manām domām ir jocīgi, jo mežāžu horoskops saka, ka mēs esam čakli, darām visu kārtīgi līdz galam utt. vienīgais veids, kā es kaut ko daru, ir pēdējā naktī un panikā. mani tas biedē. interesanti, kas notiks, kad būšu 'pieaugusi' un dabūšu reālu darbu? tā nevar turpināt dzīvot, m?
P.S. skatos Merilas Strīpas filmas tagad. un viņa ir vienkārši brīnišķīga. lūk, tāda es vēlos būt, kad man būš sešdesmit.