12 January 2010 @ 06:01 pm
 
zināt, kādēļ mūzika man šķiet neatņemama dzīves sastāvdaļa? tai ir spēja ģenerēt nekontrolējamus atmiņu, emociju, sajūtu uzplūdus. tu zini, kurai dziesmai jāskan, lai realitāte aizpeldētu perifērijā, bet tu, beidzot laimīgs, varētu atgriezties mirklī pirms pieciem gadiem un izdzīvot to vēlreiz. dzīvot pagātnē ir skumji, vismaz skatoties no ārēja viedokļa. un nostalģija reti ir iepriecinoša. tieši tādēļ, ka tā vairs nav un viss ir beidzies. mani pārsteidz fakts, ka kāds patiesi ir spējīgs radīt kaut ko, kas liek justies skumjam vai, tieši otrādi, neciešami laimīgam. ka viena dziesma var likt tev mīlēt visu pasauli, par spīti problēmām, kuras nodarbina prātu. dziesma beidzas un tu nokļūsti atpakaļ realitātē. tāpēc man ļoti nepatīk mirkļi, kad es aizmirstu uzlādēt pleijeri - viss kļūst pārāk reāls.

you blow my mind.
 
 
stāvoklis: calm
dziedu līdzi: Coldplay - Life In Technicolor II
 
 
( Post a new comment )
[info]afleta on January 12th, 2010 - 07:29 pm
Zinu vēl divus dikti iedarbīgus veidus kā aizbēgt no realitātes- cītīga mācīšanās sesijai vai aliņš, nē aliņi. :D Jā nu otrais diezgan nožēlojams, bet abi strādā. ;)
(Reply) (Thread) (Link)
fūrija[info]annija_ on January 12th, 2010 - 08:49 pm
pirmais sūkā, otrajam nav naudas. :D
(Reply) (Parent) (Link)
[info]mad on January 12th, 2010 - 11:41 pm
Man no mūzikas radītām sajūtām vairāk patīk brīži, kad tu ej pa ielu, austiņās skan kaut kas bļaustīgs un ar britu akcentu, un tev pēkšņi uzmetas smaids pār visu seju, un tu nevilšus sāc meklēt kādu, ko iekaustīt. XD
(Reply) (Thread) (Link)
fūrija[info]annija_ on January 13th, 2010 - 11:36 am
xD
man vēl patīk brīži, kad skan kaut kas nenormāli pozitīvs, un visi skatās uz tevi kā uz idiotu, kad ej pa ielu un dziedi līdzi ar smaidu līdz ausīm. un tie skatieni liek smieties vēl vairāk. :D
(Reply) (Parent) (Link)