zināt, kādēļ mūzika man šķiet neatņemama dzīves sastāvdaļa? tai ir spēja ģenerēt nekontrolējamus atmiņu, emociju, sajūtu uzplūdus. tu zini, kurai dziesmai jāskan, lai realitāte aizpeldētu perifērijā, bet tu, beidzot laimīgs, varētu atgriezties mirklī pirms pieciem gadiem un izdzīvot to vēlreiz. dzīvot pagātnē ir skumji, vismaz skatoties no ārēja viedokļa. un nostalģija reti ir iepriecinoša. tieši tādēļ, ka tā vairs nav un viss ir beidzies. mani pārsteidz fakts, ka kāds patiesi ir spējīgs radīt kaut ko, kas liek justies skumjam vai, tieši otrādi, neciešami laimīgam. ka viena dziesma var likt tev mīlēt visu pasauli, par spīti problēmām, kuras nodarbina prātu. dziesma beidzas un tu nokļūsti atpakaļ realitātē. tāpēc man ļoti nepatīk mirkļi, kad es aizmirstu uzlādēt pleijeri - viss kļūst pārāk reāls.

you blow my mind.