man liekas, kas es varētu sākt ārdīties. atkal esmu slima, un šoreiz ir milzīga temperatūra. vienīgais, ko esmu spējīga izdarīt, ir sēdēt un blenzt ekrānā. sūdi nāk vieni pēc otriem, varētu padomāt, ka kāds visu šo vienkārši speciāli vienam cilvēkam uzsūta. un vēl! man pirmo reizi mūžā kaut kāds sarkans bumbulis acī parādījies, tā ir vienkārši mistika. esmu nopietni nikna. un man nav cigarešu arīdzan.
izlaso šo, man pašai nāk vēmiens no činkstēšanas. bet paliek labāk, ziniet.

jāatzīst, ka smēķēt es gan esmu atsākus daudz. kādu pusotru gadu jau esmu noturējusies 8-10 cigarešu robežās dienā (labi, es zinu, ka arī nav maz), taču tagad aiziet paciņa-pusotra dienā. nav labi.

galvenais ir nesākt liet alkoholu sevī. jo kļūt pa alkoholisku vraku nu nebūt neietilpst manos nāktones plānos. kaut gan mēs jau ļoti labi zinām, cik liels un spēcīgs ir mans gribasspēks.

starp citu, mani kādus gadus četrus jau vajā viena atmiņa no laika Rojā, kad mana vecmāmiņa vēl bija dzīva. man bija kādi desmit gadi. tur bija divi puikas, ar ko es pārsvarā pavadīju laiku (es biju pašpuika un man riebās meiteņu izdarības) - viens dzīvoja vienu stāvu zem manas omītes, otras - pretējā mājā. komunikācija ar pretējās mājas puiku parasti notika caur žogu, jo pie viņa nevienu nelaida ciemos (mēs gan dažreiz sakūdījām viņu aizmukt). par to es vēl esmu puslīdz pārliecināta. bet tad es tā miglaini atceros māju, noaugušu vīnstīgām, netālu no mājas, kurā vasarās dzīvoju es. lai tiktu pagalmā, bija jāpieliek pūles, bet no ārpuses vismaz nevarēja redzēt mūs. un tajā mājā dzīvoja vēl viens puika, ar ko mēs draudzējāmies. atceros ārdīšanos tajā pagalmā un kāpšanu kokos. tad ir vēl kaut kādi fragmenti, kurus nespēju sasaistīt kopā.
kāpēc šī atmiņa vajā? jo es nekādā veidā nespēju atcerēties, vai tā vīnstīgu māja, tas puika un ābeļdārzs ir īsti. un tas mani šausmīgi kaitina. it kā šķiet, ka tā pavisam noteikti ir bijis, bet tajā pašā laikā - moš es to nosapņoju. man ļoti nepatīk situācijas, kad es kaut ko nevaru atcerēties. un šī mani vienkārši ēd no iekšpuses. pilnīgi liekas, ka jābrauc uz Roju pārliecināties. man ir bijuši divi imaginārie draugi (puisis un meitene) kādreiz, taču šis nav tā. un, ja ir, tad tas ir mazliet baisi.

atceros, kā vasarā mēdzu četros no rīta aizstaigāt līdz Kandavas lielajiem burtiem un skatīties saullēktu. vai ieiet mežā, atrast tur savu lielo akmeni un sēdēt klusu, jo dažreiz tur klaiņo stirnas. apsēsties uz akmens tilta margas šeit, kad visa upe ir miglā. uzkāpt uz tās nepabeigtās mājas ('stroika' laikam nav pārāk jauks vārds) jumta un smēķēt. gājieni nakts vidū uz kaimiņu dārziem, lai zagtu ķiršus. desas un alus pie ugunskura pie Abavas. šie, šķiet, ir bijuši vieni no labākajiem mirkļiem manā dzīvē. ar katru gadu arvien mazāk no šīm lietām atkārtojas. un tas mani dara skumju. jo vēl pāris gadi, un vienīgais, kas, iespējams, aizpildīs manu dzīvi, būs darbs, stress un panika. es negribu. jā, ok, es saprotu, ka jākļūst pieaugušai. bet man liekas, ka daudzi to saprot pārāk tieši. man riebjas, ka katrs cenšas kļūt pārāk pieaudzis. un man riebjas, ka to bāž citiem acīs. un visvairāk mani patiesībā kaitina tas, ka tie, kuri iedomājas, ka, tiklīdz tev paliek astoņpadsmit (vai deviņpadsmit, divdesmit - vienalga), tu uzreiz esi kļuvis pieaudzis, ir jābūt nopietnam un nejēgā garlaicīgam, jo tādi taču ir pieaugušie, vai ne? muļķīgākais ir tas, ka vienīgais iemesls, kādēļ tas tiek darīts, ir lai kādam kaut ko pierādītu, jo pats par to neesi drošs. un katru reizi, kad tiek mēģināts aicināt iedzert alu, tad seko neveikls 'man tādām lietām nav laika', bet man nevajag iemeslus, jo es tāpat zinu, ko jūs darīsiet - dibināsiet firmas, ņemsiet nenormālus kredītus, iesiet uz restorānu satikt ietekmīgus cilvēkus no Japānas or smth. bulšits tas ir, draudziņ. tu nekļūsti pieaudzis tikai tādēļ, ka gribi tāds būt vai gribi, lai visi citi domātu, ka esi. tas notiek ar laiku. tad, kad tavs prāts NOBRIEST līdz tādam līmenim.
P.S. ja kādam gadījumā ienāca prātā - man vēl aizvien patīk dzert alu, priecāties, ka laukā spīd saule, un lēkāt pa peļķēm arīdzan dažkārt. muļķoties mazliet un plēst jokus. jo kur vispār tu gribi nonākt tāds nomākts un dusmīgs uz visu pasauli?

man gribas pīpēt un mazliet arī vairāk 'fizisko aktivitāšu'.

diezgan foršas Lieldienas. sēžu mājās viena pati, jo nevienam neienāca prātā pateikt, ka visi dodas ciemos pie vecvecākiem. piecēlos tukšā mājā un nekas cits neatlika kā sākt ēst olas. tad man palika slikti, ofkōrs. tad nu es skatos kaut kādu seriālu par vampīriem (man pašai žēl sevis šobrīd).
P.S. Gēte tikko ļoti veikli saplēsa kādus piecus šķīvjus virtuvē. viņš jau vienmēr izcēlies ar apgaismības idejām, taču es viņa daudzsološo nākotni sāku apšaubīt tagad.

šodien visu laiku staigāju tāda nekāda, acis iet šķērsām miega trūkuma dēļ, taču, kad tiešām vajadzētu doties gulēt, miegs vairs nenāk, protams. un tā jau pusgadu. staigāju apkārt neizgulējusies. tāda sajūta, ka Mērfijs man uzglūnētu aiz katra koka. un, ja viņš tagad iedomātos augšāmcelties uz Lieldienām (wāh), tad es nežēlotu. rawr
starp citu, pēdējā laikā kaut kas jocīgs notiek. cilvēki, kurus esmu mēģinājusi nobīdīt pagātnē un atstāt tur, pēkšņi iedomājušies savus piemīlīgos ģīmīšus iebāzt atpakaļ manā nesakārtotajā, bet jaukajā tagadnē. fak, ka man vienmēr paliek žēl kāda.