kaut kāds pinpisms.domāju, ka braukšu uz Ventspili, tādēļ atbraucu mājās, nevis paliku uz Muzeju nakti. bet, kā izrādās, foibles jaunkundze izdomāja aizbraukt līdz Rīgai. nu tagad es sēžu bez vispār kādiem plāniem dusmīga uz visu pasauli. un gatavojos sadot viņai nodevīgajās iekšās. :/
cerams, ka kurinātavā kāds būs, tad vismaz vakars nebūs pilnīgi norakstīts. varbūt. puišu (un meitenes) spēlēšana mazliet uzlabo garastāvokli.
P.S. ceturtdien Rīgas dzīvoklī atkal pēc ilgiem laikiem SOAD paklausījos. tādas atmiņas uzjundījās. interesanti, kādēļ es pātraucu viņus klausīties. viņi bija forši!

nu nemaz tagad uz galvaspilsētu negribas braukt. vienīgais, ko man vajag, ir sēdēt Kandavā. te ir jauki.

mazliet uz divām stundām biju atlūzusi vannā. nav forši. nāk miegs, taču tas kretīniskais Dons Kihots jālasa. man pat nav ne mazākās nojausmas, vai tas ir kretīnisks, taču šajā brīdī galīgi nevēlos to uzzināt.

kaut kāda jocīga sajūta pēdējā laikā. es vairs neesmu pārliecināta, ka esmu tur, kur man vajadzētu būt. jā, dāņu valoda ir forša, taču pat akadēmija, kura sākumā likās TIK forša, vairs nešķiet man. pirmoreiz, ieejot pagalmā, sajutos tik ļoti kā mājās, ka likās - jā, tā ir mana vieta. bet es, cik sevi atceros, vienmēr esmu gribējusi savu turpmāko dzīvi saistīt ar literatūru. jau kopš sešu gadu vecuma, kad biju izlasījusi visas grāmatas, kas mājās bija atrodamas (šeit nav runa par to, ka es visu tajā laikā vispāŗ būtu sapratusi no tām). atceros to mazo meiteni, kas katrā savā dzimšanas/vārda dienā, saņemot dāvanā grāmatu, nolīda malā lasīt, atstājot viesus savā vaļā. vai arī, ar kādu sajūsmu es devos uz ĀVĢ pirmajā dienā - literāti bija vienīgā vieta, kur es sevi vispār būtu varējusi iedomāties esam. un tagad manā galvā nepārtraukti skan jautājums - kā es vispār nonācu Dānijas starpkultūru sakaros? tā vairāk bija nejaušība un satraukuma rezultāts, šķiet. jo tas, ko es patiešām gribēju mācīties, bija literatūrzinātne un ar to saistītās lietas. viena no grāmatām, ko es vēl aizvien mēdzu ar prieku pārlasīt, ir Bereļa "Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs". tas ir tas, ko es biju iztēlojusies. ka es kādreiz varbūt varētu kaut ko izdot pati. ka mans viedoklis kaut ko nozīmētu. laikam es biju iedomājusies, ka akadēmijā būtu bijusi lielāka lekciju dažādība. vai vismaz dziļāks ieskats literatūrā. vienīgā lekcija, par ko es patiesi biju sajūsmā, bija pie Brieža. un pat tur mēs pat netikām līdz vēlīnajam modernismam vai postmodernismam, kas mani patiesībā interesēja visvairāk. mani vienkārši apbēdina fakts, ka šādi ir iznācis. un nu es nezinu, ko darīt. jo nav jau tā, ka es negribētu turpināt vervelēt dāniski. turklāt es jau esmu iemācījusies Dānijas karti no galvas - atpakaļceļa vairs nav. :D

dzenu pēdas dažādiem pasaules notikumiem tai sinhronajai tabulai. un te, blakus tādiem notikumiem kā Berlīnes mūra nojaukšana un vairāku studentu nogalināšana kādā laukumā Ķīnā, rakstīts - "U.S. President Bush Announces That He Doesn't Like Broccoli". nezinu, vai man raudāt vai smieties tagad.

šodien paredzēts pabeigt visus rakstiskos parādus, bet rīt jāizlasa Dons Kihots. viss tāds paveicams šobrīd liekas. cerams, ka tā tas arī izrādīsies.

jā, tas nevilkās ilgi. ak, es mazais nīdētājs.
pāris stundas kačenē ar alu un rokenrolu izgludinājušas man smadzenes mazuliet. Ventspils, protams, nesanāca, jo - nu, kā vienmer. kandavnieki ir lupatas.
man liekas, ka man vajag kādus papildus paziņas, kuri gribētu kādreiz dzīvē izkustināt pakaļas no vietas un darīt kaut ko. kopā jautrāk, mhm. spontanitāte taču dažkārt mēdz būt svētīga, jums tā nešķiet? man patiešām ir apriebies plānot visu divas nedēļas uz priekšu. tā es varēšu darit, kad man būs bērni. nafig cilvēki sevi sāk TIK ļoti ierobežot, tikko viņiem paliek divdesmit? ok, disciplīnai nav ne vainas, mēs visi piekritīsim, ka tā ir vajadzīga. taču tādēļ nevajag atņemt sevi visu brīvību.
jā, viens mazs notikums atkal izraisa jautājumu kaudzi un masīvu sašutumu. es acīmredzot vēl aizvien neesmu gatava ņemt adīkli un skatīties Hameleonu rotaļas, ibio.
labunakti.

pēc šodienas viss kaut kā tāds šainīgs liekas. pēc ilgiem laikiem ar papēžiem izgāju laukā. mazliet nožēloju, bet skaistums prasa upurus, pff.
moš rīt uz Ventspili tomēr jābrauc. izraušanās no rutīnas nenāktu par sliktu, turklāt sen tur nav būts. dabūt naudu gan var sagādāt problēmas.
buč