starp citu, mani kādus gadus četrus jau vajā viena atmiņa no laika Rojā, kad mana vecmāmiņa vēl bija dzīva. man bija kādi desmit gadi. tur bija divi puikas, ar ko es pārsvarā pavadīju laiku (es biju pašpuika un man riebās meiteņu izdarības) - viens dzīvoja vienu stāvu zem manas omītes, otras - pretējā mājā. komunikācija ar pretējās mājas puiku parasti notika caur žogu, jo pie viņa nevienu nelaida ciemos (mēs gan dažreiz sakūdījām viņu aizmukt). par to es vēl esmu puslīdz pārliecināta. bet tad es tā miglaini atceros māju, noaugušu vīnstīgām, netālu no mājas, kurā vasarās dzīvoju es. lai tiktu pagalmā, bija jāpieliek pūles, bet no ārpuses vismaz nevarēja redzēt mūs. un tajā mājā dzīvoja vēl viens puika, ar ko mēs draudzējāmies. atceros ārdīšanos tajā pagalmā un kāpšanu kokos. tad ir vēl kaut kādi fragmenti, kurus nespēju sasaistīt kopā.
kāpēc šī atmiņa vajā? jo es nekādā veidā nespēju atcerēties, vai tā vīnstīgu māja, tas puika un ābeļdārzs ir īsti. un tas mani šausmīgi kaitina. it kā šķiet, ka tā pavisam noteikti ir bijis, bet tajā pašā laikā - moš es to nosapņoju. man ļoti nepatīk situācijas, kad es kaut ko nevaru atcerēties. un šī mani vienkārši ēd no iekšpuses. pilnīgi liekas, ka jābrauc uz Roju pārliecināties. man ir bijuši divi imaginārie draugi (puisis un meitene) kādreiz, taču šis nav tā. un, ja ir, tad tas ir mazliet baisi.