šodien visu laiku staigāju tāda nekāda, acis iet šķērsām miega trūkuma dēļ, taču, kad tiešām vajadzētu doties gulēt, miegs vairs nenāk, protams. un tā jau pusgadu. staigāju apkārt neizgulējusies. tāda sajūta, ka Mērfijs man uzglūnētu aiz katra koka. un, ja viņš tagad iedomātos augšāmcelties uz Lieldienām (wāh), tad es nežēlotu. rawr
starp citu, pēdējā laikā kaut kas jocīgs notiek. cilvēki, kurus esmu mēģinājusi nobīdīt pagātnē un atstāt tur, pēkšņi iedomājušies savus piemīlīgos ģīmīšus iebāzt atpakaļ manā nesakārtotajā, bet jaukajā tagadnē. fak, ka man vienmēr paliek žēl kāda.