nu labi, patiesībā jau nav tik traki. lai arī es visu vienmēr daru pēdējā brīdī, darbs vienmēr ir teicams. turklāt vienīgie īstie parādi, ja neskaita akadēmiju, bijuši literatūrā, un arī tikai tādēļ, ka tā un latviešu valoda ir vieni no retajiem priekšmetiem, kuri man dabiski nāk ārā necenšoties, respektīvi, tos vienmēr atstāju pēdējos. eksaktās zinātnes gan dikti cieta mana slinkuma dēļ - tajās esmu pilnīgs cirvis, ar retiem izņēmumiem fizikā. cik esmu sapratusi, arī akadēmijā palaidos patiesībā tādēļ, ka man tur riebās mācīties (nē, es vēl aizvien nespēju noformulēt, kādēļ), un pēdējā naktī pirms eksāmeniem tur mācījos lielākoties tāpēc, ka, ja ietu gulēt, tad nākamajā rītā nepieceltos laikā (citi pirms eksāmeniem nevar pagulēt, es, ja aizeju, tad guļu kā bluķis). kaut kā likās nejēdzīgi mācīties nedēļu iepriekš un visu aizmirst, lieliska ideja šķita vazāties apkārt visu nedēļu, pēc tam izmantojot pēdējo piespiedu bezmiega nakti, lai mācītos. :D
tas ir nepārspējami, kā es vienu brīdi varu blenzt sienā un raudāt par savu neizdevušos dzīvi (khh, divdesmit gadu), otrā smieties un, par spīti manai aizlaistajai personībai, no visas sirds ticēt, ka esmu āsom un viss izdosies.

kaut kā galīgi skumji sēdēt pie datora gandrīz katru piektdienas vakaru. it īpaši tad, kad draudzene svin otro pilngadību. kaut kas jādara šīs situācijas labā pēc iespējas ātrāk. Kandava ir fantastiska n stuff, taču mazliet nomācoši ilgākā laika periodā.
jocīgākais, ka, lai arī šis ir visai nožēlojami, man par sevi nāk smiekli. es vienmēr iekuļos visādos mēslos, gan mazos (visbiežāk), gan tādos, ka smeļas mutē. lai cik nejēdzīgi un neizbēgami viss liekas, es vienmēŗ kaut kā izkuļos. piedevām izkuļos spoži. es pat nezinu, vai esmu to pelnījusi, ņemot vērā, cik patiesībā bezatbildīga un pašdestruktīva esmu. labi, es vienmēr izdaru visu, kas no manis prasīts, jāpiebilst gan, pēdējā brīdī. tā bijis kopš pamatskolas, visu pamatskolu biju kaut kāds maziņš ģēnijs un grāmatu ne reizi neatvēŗu - strādāja nevainojami. pēc pamatskolas eksāmeniem tā arī neiemācījos mācīties un gurķojos cauri ĀVĢ, neguļot pēdējo nedēļu pirms termiņa, lai izpildītu visus parādus, kas sakrājušies pusgada laikā, pat nemācoties centralizētajiem. tāpat arī akadēmijā. bail, ka visa šitā luņa laišana kādreiz nevainagosies tādiem panākumiem, pie kādiem esmu pieradusi. es esmu viena slinka pakaļa, būs tiešām grūti pieaugt tik vēlu.

nebija vairs, ko skatīties vakar, tāpēc sāku Supernatural. es esmu tāda lupata, tas seriāls pat nav bailīgs, bet es spiedzu un slēpjos. :D nekad neesmu sapratusi, kā cilvēkiem tā var patikt šausmu filmas, piemēram. ja es piekāpjos un skatos, tad divas trešdaļas filmas slēpjos zem krēsla, or smth. pat tajās parastajās, kur sēžu un vienkārši smieklīgi - tu zini, kas notiks tālāk -, bet es vienalga palecos pusmetru, kad slepkava parādās aiz muguras vannasistabas spogulī. un tas galīgi stulbi, jo ir dažas šausmu filmas, kuras, cik saprotu, ir tiešām labas, un es gribu tās redzēt, bet es jūtos neomulīgi pat tad, kad esmu viena mājās izslēgtām gaismām, kur nu vēl speciāli sēdēt un baidīties.

Gēte galīgi jocīgs palicis. skatās uz savu atspulgu, spalvu saslējis, un šņāc, muļķis mazais.

ja šis ir pēdējais gads, pirms dodos uz Dāniju, kā esmu izplānojusi, tad to patiešām vēlētos pavadīt Latvijā. apstākļi un ekonomiskā situācija gan nav manā pusē. tāds apburtais loks - ja gribu strādāt Rīgā, tad man vajag algu, kas apmaksātu gan īri, gan pārējos izdevumus, bet lai sāktu tādā darbā strādāt, man pirms tam jādabū dzīvesvieta. un bez naudas to nav iespējams izdarīt. viss jau būtu puķaini, ja vien es ar savu nepabeigto izglītību un apšaubāmo pieredzi varētu dabūt darbu, kas attiecīgos izdevumus apmaksātu. dāņu valoda kaut kā arī nemaz nepalīdz. pirmkārt jau tādēļ, ka valodu neprotu perfekti. otrkārt, dāņu valoda, kā rādās, nav nemaz tik pieprasīta. varbūt es nemeklēju pareizajās vietās. kontakti vienmēr palīdz, un šis būtu ideāls gadījums, lai tos izmantotu. ja man tādi būtu.
 nav jau tik nelāgi, vienmēr jau varu braukt citur strādāt. par auklīti Dānijā, piemēram. bet nu es taču ar tiem bērniem tur sajuktu prātā. ja autobusā sēžot, kāds bērns sāk raudāt, man jau gribas kādu nogalināt. turklāt nejūtos gatava pamest visu šeit uz pieciem gadiem tā vienkārši.
P.S. jauks rīts gan. cigarete un kafija ar kanēli mazliet uzlaboja garastāvokli. Balmorhea arī. lai jums arī jauks.

noskatījos A Good Year. nezinu, bet man ļoti patika. tieši atmosfēras dēļ. un Marc Streitenfeld mūzika.  tā sajūta, kad kāds skaņdarbs, ainava vai kas cits liek tev apstāties, un tāda fantastiska smeldze iekšā. man tā bija gandrīz visu filmas laiku. vienīgais, par ko nebiju tādā sajūsmā, bija beigas. nevis, ka nemaz nepatika, bet ne tik ļoti kā pārējā filma. nesaprotu, kāda velna pēc nebiju to noskatījusies ātrāk. mazliet atgādināja A Love Song For Bobby Long (vienīgā filma ar Džonu Travoltu, kas man patīk).

vēl aizvien gaidu atbildi par Zviedriju. tik ilgs laiks pagājis, ka vairs neizskatās cerīgi. man riebjas tā gaidīšana, ja zinātu atbildi, tad varētu vai nu nomierināties vai vismaz virzīties tālāk.
P.S. nejēgā sāp galva. atkal.

kurš ar mieru sastādīt man tur kompāniju?