man riebjas Beyonce dziesmas. darbā radio skan kādas desmit reizes dienā un tas vienkārši nelabvēlīgi iespaido manus vemšanas refleksus. I mean, apsveicu ar neiespējami seksīgo ķermeni n stuff (un balsi), bet viņai tās dziesmas pārsvarā sastāv no feministu kustības propagandas un konstantas gaudošanas. seriously.

nebūtu domājusi, ka būs jāizvēlas starp opcijām - 'nav darba' un 'nav dzīves'. ir pagājis pusotrs mēnesis, un es vēl aizvien esmu apskatījusi pilsētu tikai 200 m rādiusā, plus blakus pilsētas poundlandu. nu, vai nav nožēlojami?
btw, pieņēmu grūtāko lēmumu savā dzīvē šodien.

sapratu, ka šeit nebiju pukstējusi tik sen, ka žoklis atkārās. kas notika, jūs jautāsiet? labi, principā diez vai kāds tā jautās, bet uz jautājumu atbildēšu neatkarīgi no tā. slinkums ir patiesi spēcīgs. taču domāju, ka pie vainas vairāk bija kauns. par to, ka pametu akadēmiju. par to, ka gandrīz pusgadu nosēdēju ekrāna priekšā, skatoties seriālus, lai nebūtu jādomā par faktu, ka visi virzās uz priekšu, beidz augstākās izglītības, kaut ko sasniedz. kamēr es vēl aizvien biju pilnīgā tumsā par to, ko vispār gribu darīt ar savu dzīvi. man likās, ka Dānija visu mainīs, ka man būs laiks visu saprast. tā izrādījās kļūda, jo tur domāju vismazāk savā dzīvē, kas patiesi bija atvieglojums. taču tagad, kad jau pagājis gads, kopš biju Dānijā, es saprotu visu. un es zinu. Dānija, iespējams, bija skaistākie un, tiešām, labākie 6 mēneši manā dzīvē. un es vēl aizvien mazliet dzīvoju pagātnē tieši šī laika dēļ. taču tas man lika saprast, ka es nekad vairs nebūšu tas cilvēks, kas biju agrāk. un, lai cik ļoti man būtu žēl, ka viss ir mainījies, ka es esmu mainījusies, tomēr jāpieņem fakts - ir laiks sākt darīt to, ko es vēlos, nevis to, ko citi no manis gaida. likās, ka, aizejot no akadēmijas, sarūgtināju savu ģimeni, draugus. bet patiesībā es tik ilgi esmu uztraukusies par to, ka kādu varētu apgrūtināt vai apbēdināt, par visu vienmēr atvainojoties un jūtoties vainīga, mēģinot visus darīt laimīgus, aizmirstot par to, ka man ir pašai savas vēlmes. un to ir TIK daudz, ka man paliek bail. tajā pašā laikā sajūta ir fantastiska, aptverot, cik daudz tomēr vēl gribu un varu izdarīt. visa tā ceļā gan vēl aizvien var stāties mans ļaunākais ienaidnieks - es. sevis sabotāžā vēl aizvien esmu nepārspēta. varbūt būs grūti pārvarēt to nolādēto kautrību un bailes no cilvēkiem. un arīdzan atkal uzliesmojošo mizantropiju, ko es nebiju gaidījusi uzpeldam. varbūt šis ir kārtējais maldinošais 'es visu varu' mirklis, kas pazudīs tik pat ātri, kā parādījies, bet kaut kādai ticībai nākotnei jābūt. turiet īkšķus, draugi.
P.S. līdz Jāņiem esmu Anglijā, Ardingly. no jūlija līdz augusta beigām Norvēģijā, Gaupnē. starp šiem posmiem esmu LV, tā kā plānojiet tikšanās.

rīt iešu galīgi nahuj atbrīvoties no tās SLED programmatūras, kas ir SŪDS, es jums saku. pārāk daudz darba ar viņu, turklāt repositoriji, atšķirībā no pārējām susēm, gandrīz nekam nav. beigās jālieto kaut kādi attālie radinieki, kas te visu sačakarē, kā dēļ ir vēl lielāks darbs. es pat VLC vairs nevaru ielādēt (stulbākais, ka pirms tam varēju, bet packman vairs ne no kurienes neņem pretī, dirsa). nopietni, es te jūku prātā. protams, es jau no tā visa neko daudz nesaprotu un vados pēc kaut kādiem tutoriāļiem, kas arī neko daudz nepalīdz, jo man, acīmredzot, nav to pamatzināšanu, kas vajadzīgas, lai saprastu, kas vispār notiek. tā kā beigās, visticamāk, es pati esmu vainīga pie tā, ka man čakarējas. vienīgais (!), kas ir āsom, - nav jāliek atsevišķi antivīruss.
visam klāt vēl arī skaņa raustās ik pa laikam. pats labākais - runājot skype, visu sarunas laiku var dzirdēt skaidru 'fap, fap, fap' fonā. bet man ir sajūta, ka tā varētu būt arī datora vaina (sure).

P.S. atvainojos par lamāšanos, maigās būtnes.
P.P.S. CAKE ir kaut kas tik labs, nevaru beigt klausīties.

18. novembris, šķita, tiks pavadīts mājās, neko nedarot, taču vakars izvērtās visnotaļ omulīgs. uguns rituāli Imulās, pastaiga nakts vidū un patīkama atmosfēra. visu vēl gaišāku padarīja 9 km gājiens kājām no Plostiem līdz Kandavai, ar pareizo mūziku un sestdienas pavasarīgajiem laikapstākļiem. man vienmēr paticis vazāties apkārt, ja apstākļi ir šādi. mājās noorganizēju gaļas cepšanu uz balkona, kas nebija notikusi ļoti ilgu laiku.
nezinu, kādēļ, bet rudens Kandavā mani uzlādē. nekādu ikgadējo depresijas pazīmju šobrīd, lai arī apstākļi šogad vēstīja par tiešu neizbēgamību. vienīgais, par ko es neesmu sajūsmā, ir lietus, kas, skumjā kārtā, nav izlabojams rudens mīnuss. arī par Ziemassvētkiem šogad esmu neierasti priecīga, bet tas, visticamāk, tādēļ, ka enerģija kaut kur jāliek, turklāt man apnicis ienīst lietas. nu ok, sirds dziļumos jau es nemainos, bet vismaz kādās pēdējās trīs manas sīpola cienīgās personības kārtās visu šobrīd mīlu.

tikko nošņāpu veselu strēmeli no kājas, skujot ar nepareizo skuvekli (jo man nav naudas, you know). un uz šo paziņojumu mana māte pajautāja 'kāpēc?' un nevis tajā retoriskajā izteiksmē, bet tādā pārsteigtā. nu, nopietni runājot, tādēļ, ka man patīk sāpes. kas tas par jautājumu vispār? un šādi mana ģimene runā ar mani visu laiku, tāda sajūta, ka es dzīvoju kaut kādā backwards pasaulē. es saprotu, ka man nav reālu tiesību pieprasīt, lai cilvēki pārdomātu, ko viņi saka, savā galvā, pirms viņi patiesībā to saka. bet kā jums liekas, uz cik daudz muļķīgiem jautājumiem man ir spēka atbildēt? jo es zinu, ka, ja par attiecīgo lietu padomā vēl divas sekundes, tad tu saproti, par ko ir runa. un tev nav jātiranizē mani ar jautājumiem par acīmredzamo.
es arī esmu pamanījusi, ka daudzi neuztver manu pašironiju vai vienkārši smiešanos par neko tāpat, ja es neuspiežu slaveno smaidiņa zīmogu (pie kā es, laikam, pati gan esmu vainīga), tādēļ, reku viens - :D. katrā ziņā, lai arī viss šis bija patiesība, un tas mani reāli kaitina, es realitātē nedauzu spoguļus un neraudu spilvenā. un tas, ka es atzīmēju kaut ko, kas mani kaitina, pārsteidz vai interesē, nenozīmē, ka es par to žēlojos, jo, seriously, es gandrīz nekad nerunāju nopietni par tādām lietām kā Lindsijas Lohanas nonākšanu cietumā (ticiet vai nē!).
ok, es neatceros, ko esmu uzrakstījusi, jo esmu mazliet noreibusi no Melnā balzama un nogurusi no pilnīgi nekā nedarīšanas, tāpēc labu nakti.
buč, draudziņi.
P.S. dziesma, ko šobrīd klausos (sk. lejā), ir fantastiska.

diezgan naivi vakar no rīta iedomājos, ka mana Ahilleja cīpsla būs mierā ar manu lēmumu atsākt skriešanu. smagi kļūdījos šajā sakarā un atkal sāp.
starp citu, no kā vairāk varētu sāpēt dibens? no skriešanas vai vingrošanas? :D

kāda jēga ir iet vannā, ja, izlejot visu boileri, ūdens vienalga sniedzas tikai līdz vannas pusei? kur ir viss prieks no vannas, ja man jāgrozās, lai slapjums tiktu klāt?