stulbi jau bez gala, bet es smējos - video.

es nevaru saņemties savākt to smirdīgo padarīšanu, kas tikko izlija uz grīdas.

UPD: esmu varone.

zināt, kādēļ mūzika man šķiet neatņemama dzīves sastāvdaļa? tai ir spēja ģenerēt nekontrolējamus atmiņu, emociju, sajūtu uzplūdus. tu zini, kurai dziesmai jāskan, lai realitāte aizpeldētu perifērijā, bet tu, beidzot laimīgs, varētu atgriezties mirklī pirms pieciem gadiem un izdzīvot to vēlreiz. dzīvot pagātnē ir skumji, vismaz skatoties no ārēja viedokļa. un nostalģija reti ir iepriecinoša. tieši tādēļ, ka tā vairs nav un viss ir beidzies. mani pārsteidz fakts, ka kāds patiesi ir spējīgs radīt kaut ko, kas liek justies skumjam vai, tieši otrādi, neciešami laimīgam. ka viena dziesma var likt tev mīlēt visu pasauli, par spīti problēmām, kuras nodarbina prātu. dziesma beidzas un tu nokļūsti atpakaļ realitātē. tāpēc man ļoti nepatīk mirkļi, kad es aizmirstu uzlādēt pleijeri - viss kļūst pārāk reāls.

you blow my mind.

vienkārši fenomenāli. māte tikko zvanīja ar domu, ka tētis varētu pie manis ievākties, ja viņš strādātu Rīgā. es dzīvoju mazā vienistabas dzīvoklītī. pirmkārt, te man un kaķim knapi vietas pietiek. otrkārt, es netaisos atkal dzīvot kopā ar psihopātisku alkoholiķi, kuram vajag, lai viņa vietā dzīvi nokārtotu. stulbākais jau ir tas, ka viņš tomēr ir mana ģimene. un vēl vienu dzīvokli īrēt nevar atļauties. bet tomēr - es speciāli paņēmu kredītu, lai par dzīvokli maksātu, un BEIDZOT varētu dzīvot normālu dzīvi viena. VIENMēR ir jāuzpeld kaut kam, kas visu manu rūpīgi plānoto nākotnes dzīvīti atmet atpakaļ uz nezinu, cik ilgu laiku. viņš ievāktos, sāktu uzstādīt savus noteikumus. dzīve viņam sāktu kļūt tik komfortabla, ka vinš pat nemeģinātu rast citus risinājumus, un viņš kopā ar mani nodzīvotu, kamēr es neizturētu un no šejienes aizietu. es nespēju saprast, kādēļ man ir jāmaksā par to, ka viņš ir tāda lupata? un tomēr man gan viņa, gan mātes žēl, jo nu... tāda es esmu - man vienmēr visu žēl, bļeģ. katrā darbā, ko viņš strādā, visiem viņš patīk. kādēļ? jo viņš neprotestē. viņam var nemaksāt algu tikai tādeļ, ka viņš nevar atvērt muti un pieprasīt to, ko ir nopelnījis. es domāju, ka beidzot jākļūst pieaugušam un jārisina problēmas normālā veidā, nevis 'es tagad atriebšos par to, ka man neizmaksāja algu, nepaziņojot nevienam, ka aizeju no darba un uzmetot priekšniekam tajā brīdī, kad viņam mani visvairāk vajadzēs'. nu, kur tev, cilvēk, loģika?
es esmu vienkārši dusmīga un man besī, jo beigās jau es būšu vainīga pie visa.