vienkārši fenomenāli. māte tikko zvanīja ar domu, ka tētis varētu pie manis ievākties, ja viņš strādātu Rīgā. es dzīvoju mazā vienistabas dzīvoklītī. pirmkārt, te man un kaķim knapi vietas pietiek. otrkārt, es netaisos atkal dzīvot kopā ar psihopātisku alkoholiķi, kuram vajag, lai viņa vietā dzīvi nokārtotu. stulbākais jau ir tas, ka viņš tomēr ir mana ģimene. un vēl vienu dzīvokli īrēt nevar atļauties. bet tomēr - es speciāli paņēmu kredītu, lai par dzīvokli maksātu, un BEIDZOT varētu dzīvot normālu dzīvi viena. VIENMēR ir jāuzpeld kaut kam, kas visu manu rūpīgi plānoto nākotnes dzīvīti atmet atpakaļ uz nezinu, cik ilgu laiku. viņš ievāktos, sāktu uzstādīt savus noteikumus. dzīve viņam sāktu kļūt tik komfortabla, ka vinš pat nemeģinātu rast citus risinājumus, un viņš kopā ar mani nodzīvotu, kamēr es neizturētu un no šejienes aizietu. es nespēju saprast, kādēļ man ir jāmaksā par to, ka viņš ir tāda lupata? un tomēr man gan viņa, gan mātes žēl, jo nu... tāda es esmu - man vienmēr visu žēl, bļeģ. katrā darbā, ko viņš strādā, visiem viņš patīk. kādēļ? jo viņš neprotestē. viņam var nemaksāt algu tikai tādeļ, ka viņš nevar atvērt muti un pieprasīt to, ko ir nopelnījis. es domāju, ka beidzot jākļūst pieaugušam un jārisina problēmas normālā veidā, nevis 'es tagad atriebšos par to, ka man neizmaksāja algu, nepaziņojot nevienam, ka aizeju no darba un uzmetot priekšniekam tajā brīdī, kad viņam mani visvairāk vajadzēs'. nu, kur tev, cilvēk, loģika?
es esmu vienkārši dusmīga un man besī, jo beigās jau es būšu vainīga pie visa.