esmu nokavējusi jau otro stundu, taču, spriežot pēc tā, cik bieži man jāskrien uz tualeti, es paredzu, ka šodien skola atkrīt. Simsones kundze mani noskalpēs.

baigi gribas ēst, taču mazliet attur bailes no tā, ka pēc brīža tas viss atkal būs podā. nespēju izšķirties starp piecām minūtēm sāta sajūtas un pusstundas tualetē vai mērdēšanas sevi badā līdz pat rītdienai.
un man vēl aizvien nav lādētāja, nesaprotu, kā man vakar izdevās tā krāma vadu pārraut. tur ir jābūt kaut kādai īpašai veiksmes formulai, lai man šitā veiktos.

neoplasm sapņa iespaidā atcerējos, kā mani pirms kādiem diviem gadiem gandrīz notrieca vilciens. tik tuvu nāvei nekad mūžā nebiju bijusi. tas bija tad, kad braucāmuz Black Masquerade Melnajā Piektdienā un es biju iejutusies kaut kādā stulbā raganas lomā. man uz sliedēm nokrita ragancepure, tā nebija manējā, tādēļ nevarēju to tur tā vienkārši atstāt. pacēlu, bet tas sūds atkal izkrita no rokām. cēlu vēlreiz, uzkāpu atpakaļ uz perona un pēc sekundes garām aizbrauca vilciens. pārējie stāstīja, ka vilciens no manis bijis tikai aptuveni divus metrus. es vispār nedzirdēju ne to, ka vilciens nāk, ne vispār kaut ko, laikam biju baigi par kaut ko aizdomājusies. nezinu. bet šoks bija pamatīgs. iekāpu vilcienā, kādas piecas minūtes vienkārši šokā sēdēju un tad sāku raudāt. histēriski. nesaprotu, kāpēc es nedzirdēju vilcienu un kāpēc tieši tajā brīdī man bija par kaut ko nenormāli svarīgu jādomā, jo viena, divas sekundes un es būtu izšķaidīta pa sliedēm. parasti saka, ka, ja izglābjas no nāves, tad tādā nāvē, no kādas izglābās, noteikti nemirs. prieks, ka mani vilciens nenotrieks. tāpat kā mašīna, tramvajs un ritenis. varbūt mani kāds tomēr mazliet sargā, jo es, acīmredzot, pati to nedaru.

bļeģ, es zināju, ka būs sūdi. rīt mani rūnīs. un es zinu, ka salūzīšu. es nevaru izturēt, ka mani apvaino. un es tai stulbajai Simsonei gribētu pajautāt, nafig mani viņai tik ļoti patīk raustīt, it sevišķi tad, kad es neesmu tā lielākā problēma šajā skolā. un tas ZPD vispār man zajebal jau, darba vadītāja izliekas, ka manis nav, neatbild uz maniem e-pastiem un par to man rīt būs jāatskaitās, kādēļ es neko nedaru. ja jau viņa kā sākotnējā mana darba vadītāja gribēja no manis atkratīties, kāpēc viņai vēl aizvien man jābojā dzīve, ja gan man, gan viņai vieglāk būtu, ja viņa nejauktos. un tas, ka viņa ir mana klases audzinātāja un tāpēc uztraucas par mani, ir bulšits. vņai vienkārši sagādā baudu izvēlēties kādu, kuram regulāri krāmēt virsū un nolikt klases priekšā, kad manis nemaz nav klāt. es tai šmarai parādīšu, ka skolu pabeigšu. un labi. ierij, bļin.

un tagad vēl tas. šī diena tiešām IR pretīga. ja kaut kas vēl notiks, tad es jau tagad gribu zināt, kas tas būs. es gribu sagatavoties. nē, es gribu piedzerties un vismaz uz vienu dienu aizmirst tos sūdus, kas notiek.