neoplasm sapņa iespaidā atcerējos, kā mani pirms kādiem diviem gadiem gandrīz notrieca vilciens. tik tuvu nāvei nekad mūžā nebiju bijusi. tas bija tad, kad braucāmuz Black Masquerade Melnajā Piektdienā un es biju iejutusies kaut kādā stulbā raganas lomā. man uz sliedēm nokrita ragancepure, tā nebija manējā, tādēļ nevarēju to tur tā vienkārši atstāt. pacēlu, bet tas sūds atkal izkrita no rokām. cēlu vēlreiz, uzkāpu atpakaļ uz perona un pēc sekundes garām aizbrauca vilciens. pārējie stāstīja, ka vilciens no manis bijis tikai aptuveni divus metrus. es vispār nedzirdēju ne to, ka vilciens nāk, ne vispār kaut ko, laikam biju baigi par kaut ko aizdomājusies. nezinu. bet šoks bija pamatīgs. iekāpu vilcienā, kādas piecas minūtes vienkārši šokā sēdēju un tad sāku raudāt. histēriski. nesaprotu, kāpēc es nedzirdēju vilcienu un kāpēc tieši tajā brīdī man bija par kaut ko nenormāli svarīgu jādomā, jo viena, divas sekundes un es būtu izšķaidīta pa sliedēm. parasti saka, ka, ja izglābjas no nāves, tad tādā nāvē, no kādas izglābās, noteikti nemirs. prieks, ka mani vilciens nenotrieks. tāpat kā mašīna, tramvajs un ritenis. varbūt mani kāds tomēr mazliet sargā, jo es, acīmredzot, pati to nedaru.