šodien izteikti ir lielā ne-iedvesmas diena. labāk nemaz neķeršos neko šūt vai kautvai salabot. 3 stundas rokos pa savām lupatu kastēm, viskautko gribas un arī salīdzinoši sročna vajadzētu sašūt, bet nekas neiekrīt ķipa rokās ar sajūtu, ka es zinu kā šito dabūt gatavu. labāk pabakstīšos tāpat pa netu vai paadīšu. ak, un vēl vakariņas jāuztaisa.

Ja tu domā, ka cilvēks vispār nedrīkstētu strādāt darbu, kas viņam nenes prieku vai vismaz pienācīgu atalgojumu, tu esi slinks.
Īstenībā ir tā, ka šādi neatliek laika ne sev, ne citiem (ģimenei, draugiem). Un kad tu izvēlies un velti laiku sev- tu esi patmīlīgs egoists, ja tu velti laiku citiem- tu esi slikts pret sevi, līdz ar to ar laiku visi tevi uzskata par fiziski un/vai garīgi nekoptu.
So- ko darīt?

gribēdama vairs nevarētu atļauties atlaist dabīgos matus - divu mēnešu nenokrāsotās saknes atklāj skarbu patiesību, ka vecums dod par sevi ziņu diezgan ātri.

Vīrieši strādā ar galvu, bet sievietes ar rokām. - uz ko vīriņš man atbildēja:"Nu tad tu man pastrādāsi ar rokām!" :D

7dien vīriņam atradu sirmu matu. šovakar sev. jau otro katram. vot daveļi nas.

Jo labāks tu mēģini būt, jo sliktāku tevi redz apkārtējie. Un abas puses apmierinošu risinājumu es vēl neesmu atradusi.

uz kāzu jubileju uzdāvināju vīriņam grāmatiņu par haikām. un tagad mēs arī runājam haikās -

ūdens pil.
kaķis sēž dušā
slapjš.

un man arī bija kkur sensen sacerētas haikas, tik tagad nevienu neatrodu pierakstītu.

he, es jau biju ielīdusi gultā zem segas, bet še tev - salasījos burdu un tagad izgriezu visu mētelim nepieciešamo. būtu mājās bijis arī kāds strēķītis da jebkāda līmauduma un nebūtu rīt uz darbu jāiet, būtu jau dragājusi kopā. bet visa pārējā diena tika pilnīgi nogurķota, ja neskaita laiku līdz pus14iem, ko mēs ar gabi nogulējām sirsnīgi.
un gabei izkrita zobiņš. laikam pirmais, vismaz pirmais ko pamanījām.

un tagad mums ir arī mūsu griķu matracis. vīriņš smejas - kā ortopēdiskais, rievains un ciets. bet labais.
un viesistaba beidzot mājīga izskatās - ar dīvānu, daudz spilveniem, grāmatu plauktu un aitādas paklājiņu. vēl tikai mans darba stūrītis labāk jāiekārto - riteņkrēslu un kādu skapīti vajadzētu.
bet tagad mēs ēdīsim sen kārotās picas un ļoti ļoti pārēdīsimies.

es negribu būt slikta, bet man savādāk nesanāk. es vairs nezinu, ko drīkst teikt un ko ne. un tas mani grauž. un man nav spēka :'(

indiešu filmu (ne)cienītājiem - LOLgabals

ians iedvesmai iedeva latvian funeral songs. gabis nobijās no tik dzīvām balsīm (salīdzinoši ar to, kas visu laiku pie mums skan), a man tīri uz pinkšķi parāva. tādas dziļas, patiesas sēras iekšā tur ir.

šodien Rekiņa nomirusi. tieši 10 gadi bija. pat uz pēdējo sabužināšanu nepaspēju aizbraukt. apglabājuši zem ķirša, viņas mīļajā aprejamstūrītī.

no 11 cilvèkiem 3 ir priekshnieki. lìdz ar to ir tàds bardaks, strjomaks un dusma, ka nepiecieshams sùtìt visus dirst.

http://transactional-analysis.ru/tests
nu tad es ar to izpildīju -

Тест на соотношение Родителя, Взрослого и Ребенка в структуре личности

Ваши результаты: Ребенок (Ре): 38% Взрослый (В): 33% Родитель (Р): 29% (Что означают результаты теста?)

Ре В Р

(c) Трансактный анализ для всех

Пройти тест

es ceru, ka būs labāk. nu citādi nedrīkst būt. es ticu vīriņam. un es zinu, ka arī viņš man noticēs. par to, ka viss būs labi.