bet padomā, tas tak ir tik viegli. tu uztici kādam citam, augstākam spēkam, tikt galā ar tavām problēmām. pašam vairs nav nekādu rūpju, vari mierīgi sēdēt mājās , kamēr tavā vietā tiks satīrīti visi tavi mēsli. jauki, ne?

vajadzība pēc ticības iestrādāta jebkurā cilvēkā. citi tic visam racionālajam, citi tic neredzamajam cilvēkam uz mākoņa. ticēt kaut kam ir labāk nekā neticēt nekam, tikai pirms pieņemt kādu pārliecību, nepieciešam saprast vai tā maz ir patiesa, jo ne visu, ko saka sirms vīrs baltā halātā vai arī jauka sievieta ar sirsnīgu sejas izteiksmi vajag uztvert kā vienīgo un neapstrīdamo patiesību.

(Reply to this) (Thread)

es apbrīnoju tieši to apstākli, ka nelaimē cilvēks ticību nepamet. šajā gadījumā kristīgā ticība šķiet šķebinoša- tas tur augšā nodara tev pāri un tu vēl uz to paļaujies. lūk kas musina. tehnika, cilvēki baltajos halātos pat šķiet uzticamāki- tu taču redzi pierādījumus viņu darbībām (kaut arī reizumis neveiksmīgus), bet tas tur augšā- vāram sūdus uz vella paraušan' (labais teiciens, haha) un gaidam atbrīvošanu no grēkiem. joptvaju, tik ērti.

runāju it kā par ko citu, bet tāpat viss noved līdz dusmām par liekulību un nīkulību. Liekuļu dievs, amiņ! (un tagad es paslīdēšu un nositīšos par šiem vārdiem, he)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

dusmas mani pārņem, kad satieku kārtējo evenģēlisko sludinātāju baltajā kreklā ar melnu šiltīti, kurš man piedāvā iemīlēt dievu.

žēlums, kad iedomājos cik daudz cilvēku ikdienas veic dzīvei svarīgus lēmumus paļaujoties uz patiesībā neeksistējošu būtni, cik cilvēku visu dzīvi nodzīvo / noziedo kaut kam, kas ir fikcija. visvairāk žēl ir šo cilvēku atvases, kuras jau defultā tiek pakļautas smadzeņu skalošanai un īsti izvēles viņiem nav. līdzīgi kā teroristus pašnāvniekus audzina misijai jau no mazotnes, nekādas atšķirības.

neizpratne, kad redzu tos, kuri dzīves sisti un nežēloti joprojām turās pie sava, vai arī tos, kuri dzīvo pēc dubultajiem standartiem.

šausmīga tēma.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, tēma laba.

Pie mums bija reiz foto izstāde- kaut kāda mācītāja portreti (kas vēl piedevām tikko aizdevies citos medību laukos). Nemūžam nebūtu varējusi iedomāties, ka ticības pārņemtie var tā uzvesties- kā zīdaiņi, bezkoordinācijas rāpuļi un apmātākie sektanti. cilvēki krita gar zemi, raudāja, histēriski psihoja, savas lūgšanu krelles kāra uz attēliem, lūdza dedzināt sveces utt. murgs. un te jau parādās apsēstība pat ne tikai ar neredzamo cilvēku, bet tā saucamajamiem viņa zemes kalpiem. slimība nevis ticība, vienvārdsakot.

(Reply to this) (Parent)