|
1. Feb 2008|17:21 |
dusmas mani pārņem, kad satieku kārtējo evenģēlisko sludinātāju baltajā kreklā ar melnu šiltīti, kurš man piedāvā iemīlēt dievu.
žēlums, kad iedomājos cik daudz cilvēku ikdienas veic dzīvei svarīgus lēmumus paļaujoties uz patiesībā neeksistējošu būtni, cik cilvēku visu dzīvi nodzīvo / noziedo kaut kam, kas ir fikcija. visvairāk žēl ir šo cilvēku atvases, kuras jau defultā tiek pakļautas smadzeņu skalošanai un īsti izvēles viņiem nav. līdzīgi kā teroristus pašnāvniekus audzina misijai jau no mazotnes, nekādas atšķirības.
neizpratne, kad redzu tos, kuri dzīves sisti un nežēloti joprojām turās pie sava, vai arī tos, kuri dzīvo pēc dubultajiem standartiem.
šausmīga tēma. |
|