dusmas mani pārņem, kad satieku kārtējo evenģēlisko sludinātāju baltajā kreklā ar melnu šiltīti, kurš man piedāvā iemīlēt dievu.

žēlums, kad iedomājos cik daudz cilvēku ikdienas veic dzīvei svarīgus lēmumus paļaujoties uz patiesībā neeksistējošu būtni, cik cilvēku visu dzīvi nodzīvo / noziedo kaut kam, kas ir fikcija. visvairāk žēl ir šo cilvēku atvases, kuras jau defultā tiek pakļautas smadzeņu skalošanai un īsti izvēles viņiem nav. līdzīgi kā teroristus pašnāvniekus audzina misijai jau no mazotnes, nekādas atšķirības.

neizpratne, kad redzu tos, kuri dzīves sisti un nežēloti joprojām turās pie sava, vai arī tos, kuri dzīvo pēc dubultajiem standartiem.

šausmīga tēma.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, tēma laba.

Pie mums bija reiz foto izstāde- kaut kāda mācītāja portreti (kas vēl piedevām tikko aizdevies citos medību laukos). Nemūžam nebūtu varējusi iedomāties, ka ticības pārņemtie var tā uzvesties- kā zīdaiņi, bezkoordinācijas rāpuļi un apmātākie sektanti. cilvēki krita gar zemi, raudāja, histēriski psihoja, savas lūgšanu krelles kāra uz attēliem, lūdza dedzināt sveces utt. murgs. un te jau parādās apsēstība pat ne tikai ar neredzamo cilvēku, bet tā saucamajamiem viņa zemes kalpiem. slimība nevis ticība, vienvārdsakot.

(Reply to this) (Parent)