If you enjoy crying

Šovakar pavadīju ļoti patīkamu vakaru ar savu ģimeni, ilgi nebijām tik sirsnīgi izrunājušies. Reizēm ikdienas straujajā ritmā sanāk aizmirst un parūpēties par cilvēkiem, kuri īstenībā ir vienīgie, kas var dot patvērumu īstā nelaimē un skumjās. Es šeit nedomāju tikai ģimeni, es domāju arī par to, kā mēs aizmirstam un atsvešināmies no saviem patiešām īstajiem draugiem, lai būtu kopā ar lētajiem un greznajiem draugiem, kuri tevi grūtā situācijā īstenībā pamestu.
Tagad ir atvērts logs, un no āra plūst ielu vakara skaņas. Lai arī tā ir trokšņaina pilsētas skaņa, tā rada drošības sajūtu, jo es zinu, ka es un manas lietas ir savās vietās.

Man reizēm sanāk smieties par tiem, kuri ņirgājas par savu valsti un cilvēkiem, kuri par to ir lepni tikai tādēļ, ka tā ir populārā pieeja, kas rada iespaidu par modernu domāšanu. Parasti viņu kabatās nav neviena loģiska argumenta.

Ikdiena pavadīta sarunās, kuras ir kā pienākums. Sīkruna, lai izpildītu savu sociālo funkciju. Pēdējā laikā, jūtu, ka tas ir viss mans kontakts ar apkārtējiem. Es tomēr nedomāju vainot viņus vai apkārtējo vidi, vaina ir tikai un vienīgi manī, manī pašā, manā esībā, kura ir cilvēka esība. Nudien, cilvēks kā cilvēka dvēsele ir sasniedzis dabai un pat Dievam (šeit saprotot dievu kā jēdzienu) neaptveramu augstumu, tomēr tajā pašā laikā mūsu čaula ir tāpati, šī čaula liek mums būt ikdienišķiem un vilkt savu dvēseli pa zemi, kaut arī jūtam, ka dvēsele vēlās lidot. Tā ir īstenā cilvēka traģēdija.

Dievs, es Tev neticu, es Tev tik ļoti neticu, man šovakar gribas līdz asarām kaukt, cik ļoti es Tev neticu. Kādēļ Viņam šī pasaule bija jārada tieši tāda? Ja Viņš būtu, tad Viņš būtu īsts nelietis, bet es atsakos ticēt tādam Dievam.

Bet neko citu kā izsmieklu es nagaidu, tādēļ saņemšu to ar smaidu. Smaidu, zem kura neslēpjas nicinājums, jo patiesa brīvība no ciešanām ir atrodama klusumā.

Man nesen lika aizdomāties mana bijušā klasesbiedra mātes teiktais. Viņa aplūkoja manu augumu un taica, ka es izskatoties vārga. Jā, vārga! Kas gan ir ar cilvēkiem šodien, kādēļ mēs esam tik vārgi, kas liek mums būt tik viegli ievainojamiem. Šī pilsēta, šie betona mūri, šīs ietves, šie metāla stabi, tie visi runā ar mums, ja mēs ieklausītos, mēs sajustu to elpu, mēs saprastu, ka viss ir savienots, arī šis cilvēka radītais mežs, mēs saprastu, ka nav slikti dzīvot mežā, pat ja tas ir mākslīgs, mēs spētu no tā smelties dzīvību un sajust sevi.

Atļaujiet man jums ko pajautāt. Cik bieži jūs paceļat acis pret debesīm?

Mākslīgums reizēm traucē, bet tieši šobrīd tas ļauj man atrast mieru. Kaur tu būtu pie manis tagad!

Tas, ka lieku sev atkal rakstīt, tas liecina tikai par to, ka atkal esmu salūzusi. Es pēdējā laikā daudz domāju, tam man laika atliek, es domāju visu laiku, tādēļ reizēm aizmirstos, manas acis aizceļo un tad apkārtējie saka, ka man esot bijis tāds skatiens, kurš nāk no tumsas. Nja, reizēm man šķiet, ka manī pamostas un dzīvo kas tumšs, kas dzīvniecisks. Tas ir tas, ko man nesaprast, tas ir tas, kas man vēl jāizdibina, iespējams, ka tas ir iemesls sākts šo virtuālo prāta pašizģērbšanos. Tā ir nepieciešama, lai noskaidrotu, kas īsti es esmu, kādēļ es pasauli redzu tieši caur šādiem plakstiem. Mēs dzīvē sastopam visādus cilvēkus, dažādas domas, bet tad, kad esam tās uzklausījuši, ir grūti atšķirt savējās, tas ir tiešām nomācoši. Cilvēks sāk justies kā lielā plastalīna pikucī iejucis smilšu graudiņš. Es saprotu, cilvēki vēlās tikai labu, bet tas patiešām nomāc, tas, cik liels attālums un aukstums ir starp cilvēkiem, tas, cik grūti ir izšķitr savas domas no iedvestajām, tajā pašā laikā esot tik tālu. Cilvēkam vajag dzirdēt citu cilvēku sirdspukstus, bet šis svilinošais aukstums to neļauj, tas sasaldē sirdi un domas, tas nomāc un liek kļūt parastiem. Tādēļ esmu nolēmusi visu mūžu jautāt. Es zinu, ka šo "ielipšanu" apstādināt nav iespējams, bet es to varu censties palēnināt. Jautāt, vienmēr jautāt, nekad nesamierināties ar vienkāršām atbildēm, to es nevēlos, nē. Tādēļ esmu šeit. Tādēļ es uzdodu jautājumus, es raudu, bet reizēm šķiet, ka gar maniem vaigiem līst tikai silts vasaras lietus. Galu galā, nav taču svarīgi, mēs taču esam tas, ko mēs iedomājamies, mēs nevaram izvēlēties citu vietā, bet par savu prātu Dievs mums varu ir devis. Tas ir pēdējais, par ko es vēlos viņam pateikties.

Tas arī šodien ir kāds jauns sākums. Es šodien redzēju tevi, tas bija kā tāds atspulgs kādā skatlogā, bet tomēr šķiet, ka redzēju.