If you enjoy crying

Vai jūs spētu to aptvert, ja uzzinātu, ka šī ir pēdējā diena jūsu mūžā?

es atkal būšu stipra

this is my transition from bad to better

Sometimes to win, you've got to sin,
don't mean I'm not a believer.

Cilvēki mēdz teikt, ka viņiem ir grūti, arī man kādreiz šķita, ka ir grūti, bet vajag atcerēties, cik grūti bija Jēzum pie krusta.

tik labi pateikts

http://klab.lv/users/heishy/222576.html

Dievs ir izcils visā, viņam ir visas īpašības, un tās ir bezgalīgas.

She had probably sniffed a kilo.

( ... tālāk ... )

Es dzirdu čukstus no otras puses.

Once someone told
A story about these small desert birds
Throwing themselves
In thorns when copulating in lust

And while embraced by death
They sing so fine than never
And while embraced by death
They stay in love forever

Eņģeļi nebūtības taisītāji nebūs tie, kas mūs glābs. Ejiet un jūtieties brīvi.

Vai tad tā ir mana vaina, ka esmu piedzimusi tāda? Ko lai dara eņģeļi pasaulē, kuras Dievs ir noslepkavots?

Sveiki! Sen neesmu rakstījusi, un pareizi vien ir, jo nav nekā daudz, ko teikt, sirdī vienīgi tāds tukšums, un tur pūš caurvēji. Pēdējā laikā neko nesaprotu, tik daudz notikumu visapkārt, viss kustās un pārtop, bet es, šķiet, vienīgā sēžu nemainīga un ar apmulsuma pilnām acīm nolūkojos tajā visā. Bet es neteiktu, ka šis tukšums būtu kas īpaši nepatīkams, tas ir kā jau tukšums, tas padara tukšu un vienaldzīgu. Tas nav tas, kas liek alkt pēc piepildījuma, tas izēd iekšas un atstāj nomiršanai. Kur ir palikuši visi mani draugi? Ak pareizi! Man to tā arī pa īstam nav bijis, tikai ilūzija par kādu atbalstu vai kāda cilvēku kopa, kurā kopīgi izlikties. Pārāk daudz ir sakrājies, bet es šoreiz pārstāšu. Vismaz vienu varu darīt - neatstāt novārtā savu dienasgrāmatu, tā ir mana vienīgā iespēja apturēt tukšumu, apturēt šīs tukšuma brūces un izdzīvot.

Šovakar pavadīju ļoti patīkamu vakaru ar savu ģimeni, ilgi nebijām tik sirsnīgi izrunājušies. Reizēm ikdienas straujajā ritmā sanāk aizmirst un parūpēties par cilvēkiem, kuri īstenībā ir vienīgie, kas var dot patvērumu īstā nelaimē un skumjās. Es šeit nedomāju tikai ģimeni, es domāju arī par to, kā mēs aizmirstam un atsvešināmies no saviem patiešām īstajiem draugiem, lai būtu kopā ar lētajiem un greznajiem draugiem, kuri tevi grūtā situācijā īstenībā pamestu.
Tagad ir atvērts logs, un no āra plūst ielu vakara skaņas. Lai arī tā ir trokšņaina pilsētas skaņa, tā rada drošības sajūtu, jo es zinu, ka es un manas lietas ir savās vietās.

Man reizēm sanāk smieties par tiem, kuri ņirgājas par savu valsti un cilvēkiem, kuri par to ir lepni tikai tādēļ, ka tā ir populārā pieeja, kas rada iespaidu par modernu domāšanu. Parasti viņu kabatās nav neviena loģiska argumenta.

Ikdiena pavadīta sarunās, kuras ir kā pienākums. Sīkruna, lai izpildītu savu sociālo funkciju. Pēdējā laikā, jūtu, ka tas ir viss mans kontakts ar apkārtējiem. Es tomēr nedomāju vainot viņus vai apkārtējo vidi, vaina ir tikai un vienīgi manī, manī pašā, manā esībā, kura ir cilvēka esība. Nudien, cilvēks kā cilvēka dvēsele ir sasniedzis dabai un pat Dievam (šeit saprotot dievu kā jēdzienu) neaptveramu augstumu, tomēr tajā pašā laikā mūsu čaula ir tāpati, šī čaula liek mums būt ikdienišķiem un vilkt savu dvēseli pa zemi, kaut arī jūtam, ka dvēsele vēlās lidot. Tā ir īstenā cilvēka traģēdija.

Dievs, es Tev neticu, es Tev tik ļoti neticu, man šovakar gribas līdz asarām kaukt, cik ļoti es Tev neticu. Kādēļ Viņam šī pasaule bija jārada tieši tāda? Ja Viņš būtu, tad Viņš būtu īsts nelietis, bet es atsakos ticēt tādam Dievam.

Bet neko citu kā izsmieklu es nagaidu, tādēļ saņemšu to ar smaidu. Smaidu, zem kura neslēpjas nicinājums, jo patiesa brīvība no ciešanām ir atrodama klusumā.