If you enjoy crying

govs, tu jau nevienam nevari eiženu parādīt, jo Eižena Berga nemaz nav. es neeksistēju. spoku suns.

reiz dzīvoja kāds ne visai apdāvināts dzejnieks. viņam bija skumji, nebija daudz draugu un tas bija vīlies dzīvē. centās kaut ko nopelnīt ar kādiem gadījuma darbiem, īrēja mazu dzīvoklīti kādā visuma dirsas galvaspilsētā un skuma savā vientulībā, jo šī pasaule viņu nepieņēma, viņš bija svešais, daudziem bija pretīgi uz viņu pat paskatīties, lai gan tie, iespējams, neapzinājās kāpēc īsti.

savas skumjas tas slīcināja alkoholā, lietoja antidepresantus, lai spētu funkcionēt, bet tie viņu debilizēja. grūta izvēle - just vai nejust, jo nevar jau izvēlēties tikai patīkamo. tā daudzus gadus tas pamazām degradējās un sarāvās arvien mazāks. veselība arī pasliktinājās līdz tas pazaudēja visu savas deģenerāta dzīves dēļ.

un tad kāda brīnumaina likteņa gļuka dēļ, kādu dienu tas nolēma: viss ir zaudēts, dzīve kļūs tikai arvien mokošāka, es biki patrakošu, pabaudīšo ko varēšu neatkarīgi no nekādām sekām. viņš pārstāja rakstīt dzejoļus, atstāja to mazumiņu, kas tam bija palicis, nopirka šaha dēli, dzelzs trubu un pārkvalificējās par proktologu-maniaku.

tagad viņš ir laimīgs, bet daudziem bail par savām pakaļām.

krievijā viens svētais sēžot īstā ķurķī šobrīd.

bet tad jau psihenē liktu tādus... kā baptistus padomju laikos.

šķiet, tas bija Vonnegūts, kas teica apmēram: ja būtu vispār īsteni ticīgie, tie kliegtu uz ielām, lai cilvēki neiet elles virzienā.

nu tas gan, govs mani izsmērētu, ja gribētu.

nu... vardarbība ir dabiska šīs pasaules daļa. nereti ir jāpielieto vardarbība kādu labu mērķu vārdā. es jau tikai rakstu tekstus un dažreiz situ govi.

nepiekrītu tavai apsūdzībai. jā, lepnības gars vienmēr ir klātesošs, bet tas man tik pamatīgi riebjas, ka reti tam ļaujos. bet citi jau nevar ielīst manī iekšā, cilvēks vien esmu un lai katrs lieto savu prātu un skatās uz maniem darbiem. man vnk dators nevelk īsti neko citu kā tikai cibu, tāpēc es te izpaužos, audzēju savu palagu garāku.

koāni ir pirksts, kas rāda uz mēnessgaismu, tādi absurdi, paradoksāli īsi stāstiņi, kas nedaudz uzkarina apziņu, pastumj malā kaitīgo prātu un parāda cilvēkam ka viņš nav viņa prāts, tikai tā pieredzētājs. dēmoni dzīvo prātā. arī freidiskie, bet arī vispārīgāki.

cilvēks, no kura velns ir izgājis ārā, citiem ir pamatīgi nesaprotams, jo tajos tas vēl ir iekšā. dzenbudismā nerunā par Dievu, par velnu, bet satori ir tā pati apskaidrība caur šķietami pavisam savādākiem tekstiem.

piedos visiem un visu un pārstās būt. nirvāna. bet vēl tas nav ieradies, vēl filmu rāda un atved man to bocmanīti, gosniņ.

jo stulbāks (lasīt: sasmērējies) lohs, jo grūtāk tādam ir vispār pieņemt Dieva esamības iespēju. ir tik kurli un akli idioti, ka atombumbas sprādzienu nedzird un neredz. tā vienkārši ir.

jā. tas arī ir noziegums, bet kurš gan ies un cīnīsies pret tādiem sūdiem... un man bija jāiet padsmit gadus cauri psihiatrijas ellei, lai samaksātu par savu vairākdimensiju ieroci. garīgā realitāte ir bišķīt paradoksāla.

nē, personības dalīšanās (pretēji neizglītoto uzskatam) nav nekas pat līdzīgs šizofrēnijai. pilnīgi cita veida kaite, cita veida ārstēšana un cita prognoze. mediķim vajadzētu to zināt, gosniņ.

eižens nav bipolārs, nav šiziķis. eižens ir dzīves pārpists un tāpēc viņam ir personības dalīšanās.

mani ienaidnieki ir mani sabiedrotie no otras puses.

reiz kaut ko stāstīju par pavisam traka joka izspēlēšanu. but the punch-line never comes, baby.

govs tikai tēlo bargo

nu... prezis man ir, varam mēģināt, bet īsti negribās.

nu jā... es esmu invalīds - mugura līka, jo pauti par smagiem.