If you enjoy crying

Sveiki! Sen neesmu rakstījusi, un pareizi vien ir, jo nav nekā daudz, ko teikt, sirdī vienīgi tāds tukšums, un tur pūš caurvēji. Pēdējā laikā neko nesaprotu, tik daudz notikumu visapkārt, viss kustās un pārtop, bet es, šķiet, vienīgā sēžu nemainīga un ar apmulsuma pilnām acīm nolūkojos tajā visā. Bet es neteiktu, ka šis tukšums būtu kas īpaši nepatīkams, tas ir kā jau tukšums, tas padara tukšu un vienaldzīgu. Tas nav tas, kas liek alkt pēc piepildījuma, tas izēd iekšas un atstāj nomiršanai. Kur ir palikuši visi mani draugi? Ak pareizi! Man to tā arī pa īstam nav bijis, tikai ilūzija par kādu atbalstu vai kāda cilvēku kopa, kurā kopīgi izlikties. Pārāk daudz ir sakrājies, bet es šoreiz pārstāšu. Vismaz vienu varu darīt - neatstāt novārtā savu dienasgrāmatu, tā ir mana vienīgā iespēja apturēt tukšumu, apturēt šīs tukšuma brūces un izdzīvot.