If you enjoy crying

Man nesen lika aizdomāties mana bijušā klasesbiedra mātes teiktais. Viņa aplūkoja manu augumu un taica, ka es izskatoties vārga. Jā, vārga! Kas gan ir ar cilvēkiem šodien, kādēļ mēs esam tik vārgi, kas liek mums būt tik viegli ievainojamiem. Šī pilsēta, šie betona mūri, šīs ietves, šie metāla stabi, tie visi runā ar mums, ja mēs ieklausītos, mēs sajustu to elpu, mēs saprastu, ka viss ir savienots, arī šis cilvēka radītais mežs, mēs saprastu, ka nav slikti dzīvot mežā, pat ja tas ir mākslīgs, mēs spētu no tā smelties dzīvību un sajust sevi.

Atļaujiet man jums ko pajautāt. Cik bieži jūs paceļat acis pret debesīm?