Janvāris 3., 2006
Comments:
:) sapratu jau sapratu, bet tieši tādas domas arī realizējas - jo domāma ir slikta īpašība materializēties
tā vienkārši ir piesardzība..
no kā? pa ielu ar pārvietojas ar aizsargķiveri? un spilvenu piesietu pie dibena?
kāpēc jāpārspīlē?! tas ir kā rēķināt, kur iztērēt naudu, kas vēl vispār nav nopelnīta..
a kas tad ir puncī? tā nauda ir, bet uz konta un viņa ir tikai jāizņem :)
bērns atnāk, kad pats to vēlas un jūt. tur nu neko "izņemt" nevarēsi ;))
atnāk = piesakās 34 nedēļa = ir pieteicies, gaidām piedzimšanu
Tāda piesardzība man liekas dikti līdzīga kā pirms bērna dzimšanas viņam nopirkt zārciņu. Gultu un ratus nav jēga pirk pirmajā dienā pēc labā seksa. Bet nu jau ir 34 nedēļa, tak što sīkais vairs nekur neliksies un ārā nāks un viss notiks!
labi, labi, ko Tu cepies :D pērc takš ratus un zīmē rozā zaķīšus uz sienas, vai tad es ko saku!
neviens necepjas, cenšas tev ieborēt, ka bērns tomēr ir, kaut arī nekliedz skaļā rīklē :)
kāda velna pēc man kaut kas jāieborē? es nelūdzu. es teicu, ka bērna nav?! es saku, ka nevajag pārspilēt ar mantām un materiālām lietām, kamēr viņš vēl nav šajā pasaulē ieradies.
to tu centies man ieborēt, ka to vai ko citu nevajaga. A ko nu? Nest uz viekalu un teikt, ka viena tante teica, ka tas nav labi?? Ka tā nav pareizi? Vai varbūt tomēr pieņemsi, ka mēs mūsu mazo gaidām un man nav vienalga kur viņš gulēs un kādi būs rati? Un ka es vēlos, lai viss būtu gatavs uz viņa atvešanu mājās. Un man ir dziļi piedrāzt par visādām parunām un ticējumiem un ko tik vēl ne. Jo es ticu mūsdienu medicīnai un sev.
Man liekas, Tev ir nenormāli saasināta uztvere.. Un nespēja normāli uztvert pretēju viedokli. Tev piedrāzt parunas, bet bebukam būtībā piedrāzt tās mantas, jo viņam svarīgakā ir vecāku mīlestība, kas ir pats galvenais.. Un tā, man domāt, jums ir pārpārēm. Par ko vēl ir jāstraucas?!
Viņai ar uztveri viss OK, bet ar mīlestību vien dzīvs nepaliksi.
Bez mīlestības - toč toč nepaliksi..
Kādus nu zaķīšus. Dzīves pieredze rāda, ka neko nedrīkstu atstāt uz pēdējo brīdi, jo Mērfijam patīk mani čakarēt. Ja kas var saiet tūtā, tad tas noteikti tā arī notiks. Katram sava dzīves pieredze, tas arī viss.
Atkarīgs, kas svarīgāk. Un galu galā - kas nolemts, tas arī notiks..
Gribi varbūt teikt, ka nolemts ir, ka mums bērns nebūs??? Vai patiešām cilvēks var būt tik pesimistisks ...
Zini, ej izgulies :P Kāds vēl nebūs! Dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek - vari kaut izstiepties garšļaukus. Vienkārši dzīve ir nevis rozā pūkains mākonītis, bet skarba un gadās, ka pat ļoti. Un cilvēks attiecībā pret to ir bezspēcīgs. var censties, bet nekad nevar paredzēt. Un nē - te nav nekāda sakara ar Taviem vai maniem bērniem. Es par dzīvi kā tādu.
Nu ja par dzīvi, tad teikšu, ka man liekas nedaudz stulbi un gļēvi akli pakļauties - kas būs, tas būs. Ir tāda pasaka par vardītēm, kuras iekrita piena kulbā. a) Par to pūkaino mākonīti - viss ir atkarīgs no attieksmes. b) ļaunums vairo ļaunumu - tātad tikai ar labām domām pa dzīvi soļot. c) par to bezspēcību - viss atkarīgs no uztveres. (esmu optimists)
ar ļaunumu nav nekāda sakara, zinies.. "Dzive viss notiek ta, ka tam janotiek - vari kaut izstiepties garslaukus." Turklāt likumsakarīgi. Protams.
Nu atkarīgs no uztveres - mans uzskats ir tāds, ka ir galvenās vadlīnijas, kuras notiek tā kā tas nolikts, bet visu pārējo mēs veidojam paši. Piemēram - mājas karkas ir tas liktens, bet tas kā mēs viņu apmūrējam, ar kādiem materiāliem un kādām krāsām - tas ir tas ko mēs darām.
Navu neko spēris :) Tāds ir mans uzskats jau daudzus gadus. Piemērs šis ir tikai viens. Otrs piemērs ir par to ka tu esi bērns ar krāsainajiem krītiņiem, bet liktens ir trotuārs tev priekšā un tas kā un ko tu zīmēši uz trotuāra veidos tavu dzīvi. Nu tā kaut kā!
Man otrs ir par mozaīku. Ka dzīve ir kā mozaīka, kad cilvēkam pa gabaliņam vien jāmeklē un jāliek īstajā vietā, kamēr pamazām veidojās bilde.. |