Bļe, pinkšķēt gribas. Un piedzerties, jā.

UPD: Pārgāja.

Kāpēc man visu dienu šķiet, ka 21.septembrim ir kāda īpaša nozīme? Labi, ka tas drīz beigsies.

Labu nakti! Esmu nogurusi.

Kaut kas ir jādara lietas labā. Līdz ar to, ka vairs nestrādāju un režīms skolā ir kļuvis brīvāks, man ir par daudz brīva laika. Tieši tā- par daudz. Man vajag, lai es jūtu, ka nodzenu sevi, ka daru kaut ko, ka realizēju sevi. Meklēt nopietnu darbu uz atlikušajiem 3 mēnešiem Latvijā arī nebūtu īpaši gudri, bet tomēr gribas kaut vai kaut kādu haltūru, kas nodrošinātu kaut drusciņu ienākumu un kalpotu kā gultne, kurā ievirzīt savu enerģiju. Es ļoti labi pazīstu sevi un zinu, ka vairāk varu izdarīt tad, ja man ir jādara daudz. Bet ja es triju dienu laikā lielāko daļu manu darbu paveicu tikai trešajā dienā, tad es nebeidzu sev pārmest, ka pirmās divas dienas esmu izniekojusi. Auč!

Man liekas, es fiziski nepanesu vienatni. Katrā ziņā es nevaru ciest būt viena pārāk ilgu laiku. Kaut vai senčiem reizēm uznāk uzmācīgā mīlestība, kad viņi ik pēc 5 minūtēm iebāž degunu manā istabā, lai pajautātu, ko es daru, tomēr labāk, lai viņi ir mājās. Sevišķi tad, kad man ir jāmācās, jo citādi, kad esmu viena, man ir smagas problēmas ar pašdisciplīnu.

Nākamā nedēļa solās būt smaga un spraiga, bet tas nekas, to nevarēs salīzināt ne tuvu ar 1.kursa stresainumu. Un kad nākamā nedēļa būs galā, tad nedēļu varēs mazliet neiespringt, kaut gan pagaidām manos plānos ir to 'brīvo' nedēļu izmantot pēc iespējas produktīvāk.

Atgriežoties pie tēmas par to, cik ļoti man nepatīk būt vienai.. viena es esmu arī bez savas sirds 'otras puses', un mani sāk biedēt atsvešinātības sajūta, un vēl nav pat mēnesis pagājis.

Cilvēki aprok un salauž mīlestību tieši tāpat kā viņi salauž viens otru. Un tad brīnās, ka ir sanācis tieši tā.. un ne savādāk. Muļķa cilvēki. Melos dzīvojošie..

Noskatījos īsto The Secret. Un es vienkārši esmu šokēta par to, cik ļoti tas parādīja manus centienus dzīvi virzīt tieši pēc tiem principiem, par kuriem viņi visi tur runāja. Es tik daudz esmu lasījusi par visādiem zemapziņas spēkiem un ticējusi frāzei "ja tu kaut ko ļoti vēlies, visa pasaule sadodas rokās..", ka tas nevarēja būt kaut kas nepatiess. Arī vectētiņš mani vienmēr ir mācījis skatīties uz lietām tieši tā un ne savādāk. Tas visu izskaidro. Tas izskaidro manu neapzināto ieradumu griezt ārā no žurnāliem bildes, kas ataino manus sapņus. Tas izskaidro to, cik pēkšņi ir piepildījušās visādas manas vēlmes un vēlmītes. Un es pati no pieredzes saku, ka the law of attraction patiešām strādā. Un filma mani iedvesmoja turpmāk vairs nezaudēt ticību savas ticības spēkam.

Paldies!

“If ever there is tomorrow when we're not together.. there is something you must always remember. you are braver than you believe, stronger than you seem, and smarter than you think. but the most important thing is, even if we're apart.. i'll always be with you.”

Jocīgi, bet man trūkst drosmes noskatīties City of Angels, kas nupat ir lejupielādēta manā datorā. Šī filma, I guess, būs jāatliek uz to filmu listi, kuras skatāmas tad, kad gribas nolaist tvaiku izraudoties. Pagaidām nejūtos nobriedusi kam tādam.

Ar acīm šodien štruntīgi, asaro un sūrst. Jāizguļas šonakt.

Tas jau sāk kļūt visai interesanti. Jau trešo reizi divu nedēļu laikā es esmu paguvusi izvilkt savu dibenu no mājas, lai ietu skriet. Tiesa gan noskrietais gabals vēl nav nekāds ievērības cienīgais, un tas arī nav mans mērķis, bet tomēr tas nozīmē, ka es kaut kādā mērā spēju pārkāpt pāri saviem "nevaru", "negribu", "ainunafig!", un tas priecē. Pašlaik man gatavojas putu vanna. Neviena nav mājās, esmu atstāta brīvā vaļā savā radoši akadēmiskajā vidē, kas pēdējās divas stundas ir kļuvusi par sportisku vidi, bet drīz vien atkal transformēsies ierastajā veidolā, khe.

Forši, es beidzot jūtos labi šodien.

Manas kājas vēl aizvien jūt aizgājušo nakti. Tikmēr es joprojām esmu stāvā sajūsmā par Madam Bonbon interjera iekārtojumu. Operatīvi jātiek vaļā no miglainuma acīs, neskaidruma prātā un ļenganuma kājās, lai var ķerties vērsim pie ragiem darbu apdarīšanā. Solis nr.1- duša.

Pasaulē briest visai globāla krīze, ekonomiku lejupslīdes un citi bullshiti. Mani tas neņems, vismaz mani tas nedrīkst ņemt. Ojopcikiņ, ko es te vispār runāju radio raidījuma ietekmē? Hjūstona, man šorīt ir problēma: neskatoties uz to, ka pēc stundu skaita es jūtos izgulējusies, es nevaru saņemties, lai izrāptos no gultas un vismaz pirmo dienas pusi padarītu produktīvu.

Uhh un ahh, cik grūti šādā rīta agrumā pamosties. Pretīga sajūta, jo neesmu izgulējusies. Pozitīvā šī aspekta puse ir tā, ka es vismaz nenogulēšu visu dienu, vēl jo vairāk- man iznāks garāka diena. Jāsāk kārtot visas tās lietiņas, lai to-do liste sāk sarukt, citādi manas nenoteiktības dēļ tas notiek pārlieku lēni. Šodien ar mammu nokārtosim visai būtisku lietu, un tad jau tas ritentiņš iekustēsies un pašai radīsies vēlme izdarīt arī visu pārējo, lai ir nost no pleciem. Jāsaka, ka diezgan pagrūti man ar to laika menedžmentu šogad, bet nekas, aizies arī tā lietiņa.

Hola!

Es esmu uzsākusi pozitīvas domāšanas kampaņu attiecībā uz sevi ar mērķi uzlabot savas dzīves kvalitāti vismaz pašas skatījumā, kā arī lai ievirzītu vajadzīgo enerģiju pareizajās gultnēs. Pagaidām tas sanāk. Galvenais nepazaudēties, un turēties pretī visādām šizoīdām domām pat tad, kad nāk virsū kārtējais PMS un līdz ar to- riebums būt sievietei, jo patiesībā man ļoti patīk būt sievietei.

Atceros kāda cilvēka teikto: "Nekad nerunā par sevi sliktu, jo vienmēr atradīsies kāds cits, kas to izdarīs tavā vietā". Un te arī jāpiebilst, ka ļoti lielā mērā pašpārliecības pamatus man ir iemācījis arī Artūrs. Savukārt paraugs man ir mamma.

Izsita no sliedēm. Braukt peldēt vai nebraukt?

Šodien no rīta pieķēru sevi pie grēcīgas domas, ka sāk apnikt tie vienveidīgie teksti, kas nāk. Apnīk jau pirmkārt tās īsziņas sava satura dēļ, kas it kā pasaka kaut ko vau vau vau, bet tajā pašā laikā tas nav nekas vairāk par sava veida pienākumu izpildi, pēc kā to-do listē tiek ielikts ķeksis. Turklāt aizvakar māsa man atgādināja manis pašas teikto par to, ka es nekad neparakstītos uz šādām attiecībām.

Viņš ļoti dusmojas, kad es kā uz delnas uzlieku visu to, ko viņš domā un dara. Kad rodu izskaidrojumu katrai viņa rīcībai. Viņam liekas, ka viņa psiholoģija ir dīvaina, savāda, citādāka, neizprotamāka, bet īstenība ir daudz vienkāršāka- viņam ir cilvēka psiholoģija, kura ir tik cilvēcīga, cik cilvēcīga tā vispār var būt. Un šādos brīžos viņš nesaprot, par ko dusmoties vairāk- par to, ka es tik ļoti redzu cauri viņa būtībai vai arī par to, ka es nespēju pateikt priekšā, kā rīkoties, lai palīdzētu.

Šodien viņš izteicās par to kaifu, ko viņš jūt, kad ir noguris un acumirklī es sapratu, par ko ir runa, tāpat kā toreiz, kad viņš centās izskaidrot it kā galvenos savas aizbraukšanas iemeslus.

Un galu galā mani absolūti nepārsteigs tas, ja manas nākotnes prognozes piepildīsies vēl drīzāk nekā es gaidīju.

Mēs, cilvēki atsakāmies saprast vienkāršu lietu vienkāršo būtību. Un tad mēs plēšam matus un raudam, ka nekas nav tā, kā mēs vēlamies. Patiesība, kā man šķiet, slēpjas tajā, ka patiesībā jau mēs sev piesienam to mūžīgo gruzīšanos un gaudošanu tā vietā, lai mēs pieceltu savas pēcpuses un izvilktu tās ārpus jebkādas komforta zōnas, jo tur, lai cik droši arī nebūtu, tomēr ir garlaicīgi, un garlaicībā cilvēkiem ir tieksme izdomāt, ka viņi ir dikti nelaimīgi, nevienam nevajadzīgi, nespējīgi, nepārliecināti utt., utjpr. Stulbi, bet fakts. Un pūlis kā apsēsts turpina uzņemto kursu, ķērkdami un brēkdami nemaz nepamana, kā viens otru sabradā, tikai dažiem pietiek drosmes pagriezties un iet pretējā virzienā.

Man ir diktais prieks par to, ka beidzot ir sākušās spāņu valodas nodarbības. Un vēl es jau sāku just, ka tas aktivitātes ritentiņš iegriežas. Tā, lai tiešām ir, ko darīt. Tā, lai jūt atdevi.

Tagad jāsamet tik somā dvielēns, brillēns, cepurēns un peldkostīmēns un aidā, laižam nopelst.

Paldies meitenēm, kas ieteica noskatītiesThe Secret. Jau filmas sākumā parāvu uz pinkšķi, pēc tam vienbrīd sapukojos par muļķīgo sižetu, bet tad nolēmu ieklausīties idejā, ko filma man grib izteikt, un galu galā filmai beidzoties es puņķojos kā mazs bērns. Bimbāju uz vella paraušanu. Uhh, sen tā nebija bijis. Tvaiciņš ir nolaists, tas baigi priecē. :)

UPD: rādās, ka esmu, noskatījusies otru The Secret. To, kas mākslas filma, nevis to, kas runā par the law of attraction. Kkā tā laikam ir sagadījies.

Noteikti iesaku filmu "A Mighty Heart", kura stāsta par kāda amerikāņu žurnālista, kurš ir arī ebrejs, nolaupīšanu un slepkavību Pakistānā, kaut gan vairāk stāsts ir par viņa sievu, kas būdama stāvoklī turpat Pakistānā izrādījusi tik spēcīga cilvēka skatījumu uz lietām, ka būtu grēks neiedvesmoties. Stāsts uz patiesiem notikumiem balstīts. Tik ļoti mani izsita no līdzsvara.

And how high can you fly with broken wings?
Life's a journey not a destination
And I just can't tell just what tomorrow brings