Man liekas, es fiziski nepanesu vienatni. Katrā ziņā es nevaru ciest būt viena pārāk ilgu laiku. Kaut vai senčiem reizēm uznāk uzmācīgā mīlestība, kad viņi ik pēc 5 minūtēm iebāž degunu manā istabā, lai pajautātu, ko es daru, tomēr labāk, lai viņi ir mājās. Sevišķi tad, kad man ir jāmācās, jo citādi, kad esmu viena, man ir smagas problēmas ar pašdisciplīnu.

Nākamā nedēļa solās būt smaga un spraiga, bet tas nekas, to nevarēs salīzināt ne tuvu ar 1.kursa stresainumu. Un kad nākamā nedēļa būs galā, tad nedēļu varēs mazliet neiespringt, kaut gan pagaidām manos plānos ir to 'brīvo' nedēļu izmantot pēc iespējas produktīvāk.

Atgriežoties pie tēmas par to, cik ļoti man nepatīk būt vienai.. viena es esmu arī bez savas sirds 'otras puses', un mani sāk biedēt atsvešinātības sajūta, un vēl nav pat mēnesis pagājis.