Rīts sācies ar Frank Sinatra un skumjām domām.

Bļēēē, man nudien patīk tas, ko es mācos. Vienīgais mīnuss ir tas, ka salīdzinoši īsā laika periodā jāpaspēj izburties cauri milzīgam daudzumam informācijas, bet vispār tās starptautiskās padarīšanas sāk aizraut arvien vairāk. Jūtami vairāk. Ja pirmajā kursā nāca virsū šaubu viļņi, tad tagad no tiem nav ne smakas. Tas priecē.

Iekšā nemiers. Spēcīgs nemiers. It kā ļaunu vēstoša priekšnojauta, it kā nē. It kā man būtu jābūt kaut kam gatavai, it kā jābūt uzmanīgai. Un netieku ar šo sajūtu galā. Bet pārliecība par sevi tomēr turas kaut cik cienījamos rāmjos, pie kā aizvien turpinu strādāt.

Drīz sekos īsa pamācība internetbankas lietošanā mammai, ieskrējiens veikalā un tad dodamies uz Ulbroku peldēt.

Atcerējos to priekšpēdējo rītu, kad atkal pamodos pirms viņa un iedomājos to sasodīto domu, ka ir jau ceturtdiena un rīt viņš aizbrauc. Es ilgi gulēju pagriezusies uz sāniem un skatījos uz viņa kailo muguru, spēcīgajiem pleciem un miegā izspūrušajiem tumšajiem matiem. Es gulēju cieši viņam klāt, bet nepieskāros. Tieši tik cieši, lai sajustu viņa ķermeņa smaržu un ieelpotu to. Domās es pieskāros viņa rokai. Pieskāros tieši tā, kā viņam patika. Es skaudri apzinājos, ka laiks pamazām viņu man atņem. Uz cik ilgu laiku, to es nezināju un joprojām nezinu. Piepeši es apzinājos sevī pieķeršanās sajūtu, aiz kurām mulsi tupēja noslēpušās šķiršanās sāpes. Acīs saskrēja asaras. Likās, ka tas noticis ar troksni, jo tieši tobrīd viņš pamodās. Viņš pagriezās pret mani, tūlīt uzspieda buču uz lūpām un cieši pievilka sev klāt, nemaz nemanīdams, ka tieši tā viņš pārplēsa manī sāpju burbuli. Noslēpusi degunu labi cieši viņa azotē, es ļāvu asarām vaļu, jo tieši tas siltums, ko tobrīd sajutu, atplēsa manī pilnīgi visas dzīvē uzplēstās brūces.

Thank God the PMS is over. Citādi vakar jau bija kulminācijas punkts, kad es nevarēju ne savākties, ne arī piecelties. Brīnumainā kārtā man vakar izdevās piespiest sevi izbraukt ar skrituļslidām uz kādu stundiņu ar cerību, ka pēc tam atvērsies kaut kādi enerģijas kanāli. Ne velna, vienīgais kanāls, kas atvērās, bija gatavs laiski skatīties filmu. Toties filma gan bija laba, sen gribēju redzēt Black Hawk Down. Šodien ar iedvesmojošu mūziku piepildīta es sāku jaunu dienu un apsolos to aizvadīt produktīvi.

Ak, jā, esmu nolēmusi mazpamazītiņām atkal pievērsties bildēšanai, citādi te sāk pieteikties visādi pseido-īpašnieki manai kamerai. Gribētos jaunu stikliņu, bet divus liekus simtiņus zem gultas sev neatrodu, khe. :)

Man bija diktais prieks Tevi satikt šodien, laurinjsz
:)

Jūtu sevī PMS, ne tik spēcīgu kā parasti, bet jūtu. Sevišķi to jutu, kad atkal iekš Skype sazvanījāmies, jo sarunas laikā brīžiem nāca virsū nepamatotas dusmas par visādiem sīkumiem, aizkaitināmība par viņa runas stilu, lai arī apzinos, ka tas viss bija jokošanās. Šodien arī sastrīdējos ar tēti. Pēc ilgiem laikiem. Uhh, kā man tas riebjas, laikam tāpēc, ka atkal dzīvoju mājās. Nē, pamatdoma ir tāda, ka tētis uz mani apvainojās. Kāpēc? Jo negribēju stāstīt par kaut ko, kur viņa ziņkārība nepārvarami sliecas iespraukties. Negribu un nestāstu, bļe. Viņš nespēj pieņemt, ka man ir sava dzīve, un ir lietas, kurās es nevēlos viņu redzēt iejaucamies, tāpēc arī sapsihojās. Es savukārt pieturos pie domas, ka šeit es dzīvošu vēl šajā semestrī, savukārt pēc atgriešanās no ERASMUS noteikti meklēšu nopietnāku darbu un citu dzīvesvietu. Siekalaini paliek, kad atceros Artūra teikto par to, ka viņš it kā būtu varējis palikt, un mēs noteikti dzīvotu kopā Mežaparkā. Kaut gan šā brīža garastāvoklī nedomāju, ka tas būtu labākais risinājums manam pašreizējam dvēseles stāvoklim. Es tik ļoti sliecos būt viena un neatkarīga, ka pilnīgi vemt gribas.

Dzīvot. Lūk, ko es vēlos.

Jau atkal redzēju sapnī viņu. Un atkal es biju uztraukusies un dusmīga uz viņu. Viņš atkal bija pazudis. Tā vien šķiet, ka mana zemapziņa mani smagi čakarē.

Man visu laiku ir sajūta, ka dzīve iet un ies uz augšu, ka viss būs tieši tā, kā vajag, ka viss būs Labi ar lielo burtu.

Man patīk uzņemt jaunu informāciju, paplašināt savu redzesloku, vienlaikus apzinoties, ka es to daru arī akadēmisku mērķu vadīta, tomēr akadēmiskā vide manī jau kopš seniem laikiem ir izraisījusi asu pretreakciju, t.i. man no tās falšuma gribas vemt. Kāpēc? Pavisam vienkārši- esmu redzējusi gana daudz gudru cilvēku, akadēmiķu, kas savu mūžu ir pavadījuši celdamu savu intelekta latiņu, viņi visi kā viens stāsta par aizvadītiem gadiem studējot ārzemēs, viņiem vienmēr ir savs ārkārtīgi gudrais un svarīgais viedoklis, bet.. neviens no viņiem nav radījis iespaidu, ka viņi zinātu, ko nozīmē- dzīvot, kur nu vēl- būt laimīgiem.

Šim ierakstam nav ne mērķa, ne jēgas. Es vienkārši aizdomājos. Rīta kafija ir izdzerta un es nododos motivācijas meklējumiem.

Kādu brīdī tā noteikti vēl būs. Sajūta, ka esmu nepareizajā vietā. Es it kā esmu mājās, bet nepārvarami nāk virsū gribēšana iemest somā kaut kādas drēbes, sēsties mašīnā un braukt uz Mežaparku, lai piezvanītu viņam un teiktu- nāc ārā, atver man durvis. Tad mēs atkal dauzītos līdz pusnaktij, un pusnaktī izdomātu zagties caur vindsērfinga bāzi, lai ietu uz Ķīšezeru peldēties pa pliko. Mhm, tā mēs viņdien izdarījām.

Ir tik smagi dzirdēt viņu klausules otrā galā ar aizlūzušu balsi, sakot, cik ļoti viņš vēlas atpakaļ, cik ļoti šaubās par to, ko dara.. Un smagāk ir apzināties, ka nekādi nespēju palīdzēt.

Do you remember? ..
Gettin high was on a swing in a park. .
The only thing a boy could give you was a disease . .
The only thing they played was football..
The most painful thing ever was scrapin' your knee ..
The only thing that got broken was your toys..
Race issues was who could run faster..
A bitch was a female dog..
The only guy in the world was your daddy..
and spice girls where the coolest..
Mistakes could be rubbed out..
And the best man who ever lived was santa!..
When fallin out was not speakin for 5 mins..
Sex was a rude word..
Your future began with ”When I Grow Up I Wanna Be”..
You only cried when you fell over..
Sayin goodbye was until tomorrow..
Life was simple and carefree..
But all we wanted to do was grow up

Es turpinu pieturēties pie tradīcijām- joprojām nezinu, kur un kā svinēšu, ja vispār svinēšu. Parasti man to vismaz izdodas izdomāt vismaz iepriekšējā vakarā, bet šogad es to nezinu pat šodien. Nu, mājās sēdēt arī kaut kā tomēr negribas. Grr, jāsadomā kaut kas labs. Laiciņš gan tāds fooooršs. :)

Lai priecīgi līgojas!

Ieslēdzu mūziku no tēmas "Dead can dance" un tūdaļ sajutu, kā tā aprij mani un iedveš hipnotizējošu mieru, kas reizē suģestē kaut ko pārdabisku. Izārdīju virtuves plauktus, izmetu pusi to satura miskastē, noslaucīju putekļus, saliku visu atpakaļ vietās un sajutos labi, tā it kā būtu to stundu meditējusi. Es šovakar biju atradusi savu mieru. Es to noķēru aiz astes jau tajā brīdī, kad ar papīra krūzīti, kura bija līdz malām pilna ar manu mīļāko kafijas padzērienu, tipināju pa Krišbarona ielu, kamēr ausīs man skanēja Asa. Es jūtos Labi. Tikai ļoti pietrūkst Viņa.

Ir tik nāvīgi patīkami just sviltošus vaigus un nedaudz arī muguru, apzinoties, ka tas viss ir sekas kam ļoti lieliskam- visa diena pavadīta saulē, neko nedarot.