Es esmu aizspriedumaina?

Man nevajag uzspēlētu draudzību, man nevajag labus vārdus, kam patiesībā nav nekāda seguma un man nevajag apskāvienu, kurš ir mehāniska darbība. Ja tev trūkst drosmes man pateikt acīs, ko par mani patiesībā domā, tad nesaki to vispār, jo pateikt aiz muguras, turpinot tēlot, ka viss kārtībā, ir pats nožēlojamākais, ko vispār vari izdarīt. Un to jūt pat bez teikšanas. Uzreiz. Tā atmaksājas uzticība cilvēkiem, tā jau n-to reizi tiek atsista piere pret cerībām, ka kāds sapratīs.

"...Reizēm viņu pārņēma nostaļģija. Viņš uz šo sievieti nedusmojās.
Ar laiku viņš iemacījas viņu mīlēt un apbrīnot vēl vairāk. Viņu sakars bija tik
īss, ka liesma nespēja apdzist.
Viņa viņam bija devusi to, kas ir visskaistākais: pirmo mirkļu maģiju.
...Un likusi saprast, ka dzīve ir opijs, kura nekad nav gana!''

Lēnām sēžu un malkoju kafijveidīgu dzērienu, kam pievienota mana mīļotā guarana, jācer, ka tā iedarbosies vēlamajā formā un ilgumā, lai spēju vismaz ieskrieties visu darbu darīšanā. Nakts, iespējams, būs gara. Vai arī rīts būs nāvīgi agrs. Kā nu mana smadzene izdomās fukcionēt/nefunkcionēt.

And I thank God I'm alive.

Pēc tam, kad gandrīz sešas dienas pavadītas mocībās un nesapratnē par to, kādēļ sāp galva, šodien mans garastāvoklis ir sasniedzis teju augstākos viļņus, jo tas ir pārgājis. Protams, es varu sapriecāties par agru, jo vakarā kaut kas atkal var sākt nelabi pulsēt, tomēr man šķiet, ka jebkurā gadījumā tas ir gājis mazumā, un nu visticamākā versija par galvassāpes iemeslu man šķiet tēta izteiktā- par mašīnas atvērto logu, kura dēļ man vienkārši ir ticis sapūsts kāds nervs. Un ceturtdien es tieši dabūju normālu pūtienu gan no sāniem, gan pakausī. Bet galvenais šodien ir tas, ka es novērtēju šķietami pašsaprotamu lietu- savu galvu!!! :D

Esmu malacis, uzcepu tos divus (!) kakainos kopsavilkumus ar visu to, ka mana kreisā smadzeņu puslode ik pa brīdim nepatīkami iesmeldzas. Tagad jāsadomā kaut kas ar angļu valodu un tās research paper, pa punktiem jāsaliek un jāuzraksta introduction. Vismaz tagad es jūtu, ka process un virzība notiek, jādod mizā, lai pēc iespējas ātrāk pašai ir miers. Rīt arī mēģināšu maksimāli daudz izdarīt, lai saraksts arvien vairāk strīpojas. A tagad mazliet pasapņosim un pacelsim pekas gaisā.

Piektdien dejot? Hmm, varētu. Siekala notecēja, toč gribu.

There is a story about the Greek Gods; they were bored so they invented human beings, but they were still bored so they invented love, then they weren't bored any longer. So they decided to try love for themselves. And finally, they invented laughter, so they could stand it.

How many really know what love is?
Millions never will.

Man ir apnicis.

Arlabunakti.

Kas visiem šodien ir uznācis? Visi kaut ko raksta, vienkārši tāpat. Te Ingars, te Miša, te Kārlis, te Kaspars, te Toms, te Sintija, te Antra, te vēl kāds.

Viens kopītis šodien uzcepts. Čābīgs rādītājs, bet vismaz kaut kas.

Apčī!

Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus neesam laicīgi pasūtījuši.

Dēm, jā.

Tūlīt mēs ar Čipu izbāzīsim degunus uz balkona un priecāsimies par pavasari.

Pasaki man priekšā,
kur ir rietumi.
Es to pusi aiztaisīšu ciet,
jo man šodien negribas,
lai saule riet.

Un, ka pulksteņi iet,
šodien negribas.

Jo sit pulss
tik taisnīgi un asi,
ka nav
laika
stundās,
kalendāros,
mirkļos.

Laiks ir asinīs.

Mani māc raizes tikai par vienu lietu- ka varētu notikt kā tajā dziesmā.

-What happened to Ms.Independent?
-She fell in love.

Vēders griežas uz riņķi, manī strāvo kaut kāda neparasta un patīkama enerģija, tagad tikai jāiegrūž to pareizajā gultnē. Man rodas sajūta, ka pasaule paliek labāka. Ilūzija? Iespējams, bet es burtiski jūtu, kā es pati un viss man apkārt pārvēršas.

Our biggest fear is not that we are inadequate. Our deepest fear is that we are powerful beyond measure. It is our light, not our darkness, that most frightens us. We ask ourselves, who am I to be brilliant, gorgeous, talented and fabulous? Actually, who are you not to be?

/Marianne Williamson/

Kad es šodien iznācu no politikas katedras pēc ERASMUS intervijas, es pat nepiefiksēju, ka smaidu, uz to norādīja mani kursa biedri, kad nācu ārā, teikdami: "O, kāda smaidīga!" Pats galvenais, par ko priecājos, ir tas, ka spēju pārvarēt savu satraukumu tieši pirms iešanas katedrā un pateicu savu sakāmo gana skaidri, lai sarunas beigās Spolītim pat būtu iemesls pateikt: "Prieks dzirdēt, tā tik turpināt!". Šodien es lepojos ar sevi.

Tāds grūts pavasaris man, jo tiek pievērsts par daudz uzmanības, sevišķi laikā, kad man jāmācās. Turamies, jo ir jāturas. Cīņa turpinās, galvenokārt jau pašai ar sevi.

Vienu Artūru satiku, otrs zvana. Es smejos. :D