Kad es šodien iznācu no politikas katedras pēc ERASMUS intervijas, es pat nepiefiksēju, ka smaidu, uz to norādīja mani kursa biedri, kad nācu ārā, teikdami: "O, kāda smaidīga!" Pats galvenais, par ko priecājos, ir tas, ka spēju pārvarēt savu satraukumu tieši pirms iešanas katedrā un pateicu savu sakāmo gana skaidri, lai sarunas beigās Spolītim pat būtu iemesls pateikt: "Prieks dzirdēt, tā tik turpināt!". Šodien es lepojos ar sevi.

Tāds grūts pavasaris man, jo tiek pievērsts par daudz uzmanības, sevišķi laikā, kad man jāmācās. Turamies, jo ir jāturas. Cīņa turpinās, galvenokārt jau pašai ar sevi.