Pavisam normāli- pāris dienas pabesies un labais noskaņojums atgriežas ar uzviju. Nu, kā lai nesmaida, ka Bobijs foršos ritmos man rādžiņā dzieda, ka everything's gonna be alright..? Sliktā oma man vienkārši neturas klāt, tā nokrīt ātri nost un pazūd, un tas, ka es esmu gulējusi tikai 4h mani galīgi neņem un neņems arī rīt no rīta, kad rīta agrumā tesīšu uz stradiņiem spāņu valodas vārdā. Cheers, viss ir riekstos/bumbās/citos apaļumos. Manī ir spēks un es varu paveikt visu to, kas jāpaveic. Iepūt man!


Rise up this mornin',
Smiled with the risin' sun,
Three little birds
Pitch by my doorstep
Singin' sweet songs
Of melodies pure and true

Man tā velk uz pinkšķi šovakar, ka es varētu ielīst zem segas, iebāzt degunu vienā no saviem jaunajiem spilveniem un piepuņķot to līdz nemaņai. Nu, ir tāds noskaņojums un viss. Es nevaru neko izdarīt. Man tik ļoti viņa pietrūkst.. lai kā man labpatiktos domāt, ka es esmu (vai gribu būt) pašpietiekama, man tomēr arī vajag savu stipro plecu blakus un silto azoti, kurā ieritināties, kad pasaule apnīk.

Besis.

Iespējams, viņš ir iemācījis man melot. Ne jau citiem. Sev. Un tomēr es atsakos tam ticēt.

Kas tas par marazmātismu, ka tieši ap šiem datumiem katru gadu man aizveras širmis un noskaņojums ir krietni zem vidējā?

Lai kā es censtos, man ir problēmas ar pašdisciplīnu un laika menedžmentu. Un tikko es pieķēru sevi melos- es pat īsti necenšos. Man trūkst gribēšanas, reālas motivācijas, spēriena pa dibenu. Šovakar mazliet saņēmos, bet vispār tā pagrūti man ar to visu ir kļuvis. Laikam tiešām stress šādās situācijās palīdz savākties, vismaz tā tas bija pirmajā kursā, bet otrais kurss mani aplaimo ar to, ka tas ir pārsātināts ar pohujisma garu. Žitj kak to hočetsa tože.

Jāaizvāc no acīm tā studentiskā bohēma un jāsavedās pašai kārtībā. tfu.

Спасибо тем, кто меня любит - вы делаете меня лучше. Спасибо тем, кто меня ненавидит - вы делаете меня сильнее.

Fantastiska nedēļas nogale. Vispirms jau Lindas dzimšanas dienas svinības vienkārši nocēla jumtu Madam BonBon, un šodien burvīgi aizvadīta diena Siguldā kopā ar vecākiem (!). Ar mammu nospriedām, ka mūsu ģimene progresē savstarpējās komunikācijas veidošanā. Šīs dienas aizvadītas pilnas smieklu un sirsnīga siltuma. Paldies par to.

Ar Eiženu norunājām, ka janvārī mani mati pirms aizbraukšanas tiks nogriezti vēl īsāki. Lai ir avantūristiski, hehē.

Šoreiz es iebridu divus gadus senā pagātnē un secināju, ka stradiņi mani ir padarījuši sausu. Trūkst tā vieglā izteiksmes veida, kad vārdi paši bira man ārā, neļaujot man pat gribēt tos savaldīt. Bira un bira. Es runāju citādāk. Un arī izturējos citādāk. Es biju bērns. Vairs neesmu.

"Tagad man ir izvēle. Kā justies? Prāts nosliecas ļauties ikvakara nogurumam, taču daļa manis to pavisam negrib. Daļa manis nīst rudeni tā skumīguma dēļ, taču daļa to tikpat neprātīgi mīl. Jūs visi esat bijuši tur, vistuvāk viņam, savām acīm redzējuši viņa lāsumainos pieskārienus ielejās, saviem degungaliem jutuši viņa niķīgo brāzmu un nepieradināmību. Kur esmu es? Vēl aizvien klīstu pilsētas ielās. Nē, es skrienu tām cauri, slīdu neviena nepamanīta. Mājās pārrodos spēku zaudējusi un jautāju, kur ir laime. Varbūt es skrienu par ātru, lai tā tiktu man līdzi? Varbūt es vienkārši pārāk daudz lūdzu?"
(12.klase)

Ar viņu ir grūti. Ar viņu ir fucking grūti, un vēl grūtāk ir viņam, jo es redzu cauri. Viņš māna sevi un cenšās mānīt mani līdz brīdim, kad viņš atkal sprāgst un izstāsta patiesību. Tāpat kā vasarā- atliek ieminēties, ka es burtiski ar muguras smadzenēm jūtu, ka nav tā, kā viņš saka, un viņš neiztur. Arī šobrīd spriedze ir sasniegusi kritisko robežu. Kā būs tālāk? Es nezinu. Taču es nebaidos ne no pašas cīņas, ne arī no tās iznākuma, jo lieliski apzinos, ka ir lietas, ko es spēju ietekmēt un ir lietas, kuru ietekmēšanai enerģiju izšķiest būtu neapdomīgi.

Esmu lejupielādējusi gan Zeitgeist, gan arī Lions for Lambs. Labas filmas pēdējā laikā sagādā tik tiešām baudu.

Laikam ilgi nebiju cēlusies pirms pl.7.00, tāpēc šorīt nepatīkams pārsteigums bija tas, ka ap šo laiku no rītiem jau ir tumšs (!). Fui, nu. Tas nekam neder. Rīta īgnums kā likts klāt. Kaut gan nav jau viss tik traki. Šodienas plānā vieslekcijas apmeklējums, apdrošināšanas kartes savākšana un pasu daļas apmeklējums. Tad nu lūkosim, cik lielu procentu no tā arī realizēšu.

Vējains aiz loga. Tas neslikti. Tikai nelīsti, lūdzu.

Yeah, es dabūšu jauno Alanis Morissette albumu.

I miss your smell and your style
And your pure abiding way
Miss your approach to life
And your body in my bed

Naktī redzēju nelāgu sapni. Es biju palikusi pavisam viena. Pavisam, pavisam. Tik viena, ka sapratu, ka ir realizējušās manas vislielākās bailes. Un tad es sajuku prātā un raudāju. Un nevarēju apstāties. Pretīga sajūta.

Šodien atbrīvojos daļēji no sava vecā "es". Saņēmu drosmi izdarīt to un tā, kā es pati gribēju.

Negribu nekur braukt, negribu nekur steigties. Iepūt man. Apnikuši jau.

Dzirkstele vēl ir, vēl varu rakstīt, pati esmu vainīga, ka šodien pusi dienas galvassāpju dēļ nobumbulēju un skatījos filmu Hotel Rwanda. Vismaz filma bija laba. Bet toties tagad esmu uzmundrinājusi sevi totāli, referātam konceptiņu izstrādājusi, materiālu apguvusi, tāpēc viss, kas atlicis, ir uzrakstīt, un tam man ir laiks vēl līdz rītdienas pl.15.00. Nesatraucās, miegu dabūšu, tikai mazāk kā ierasts un agrs rīts būs tieši laikā jaunam cepienam un jaunai dzirkstelei. A kas man- jaunai, skaistai, neprecētai? Turklāt rītdien es tinu makšķeri prom no pilsētas, fotoaparāts somā, mūzika uz pilnu klapi un laižam Māju virzienā. Vismaz pirtiņā ieiešu un izgulēšos, lai visu atlikušo nedēļu izmantotu iespējami efektīvi. Jā, es zinu, ka tas skanēja varen "ticami" par to efektivitāti, as always, bet šoreiz esmu nosolījusies sevi slānīt, ja tā nebūs, jo es nedrīkstu ļaut iekrāties kaut kādiem maznozīmīgiem darbeļiem, sevišķi tādēļ, ka tuvojas tas datums.

Esmu labā omā par spīti visam, hā! Iepūt man.

Es mācos pašpārliecību.
Atkal.
Vēl joprojām.
Un attīstos.

Burvīga diena. Šodien man radās sajūta, ka mani vecāki tomēr ir sākuši mani saprast, sākuši skatīties kaut nedaudz kā uz līdzīgu. Un es vēl neticēju, ka šāds mirklis pienāks. Solis manā virzienā no viņu puses, kam sekoja mana atbilde un lietas sāk atrisināties, galvenais šajā reizē bija neklusēt un neizlikties, ka problēma neeksistē.

Tikšanās ar klasi? Jauka, lai arī šaurā lokā, bet tas visticamāk arī bija noteicošais, lai sirsnīguma nots nepazustu.

Un beidzot es no plaukta esmu izvilkusi savu putekļiem pārklāto mirkļu ķērāju.

Un vēl.
Es nemāku nosargāt savu laiku.

Šodien dodamies iekarot 3D pasauli, kuras sižets solās būt jēlākais no jēlajiem, toties es izbaudīšu prieciņu apmēram divas stundas sēdēt ar jocīgām brillēm uz acīm. Vēlāk es likšu visas cerības uz to, ka laika dievības apžēlosies un šovakar saglabāsies sauss un iespējami silts laiks, lai gaļas cepšana ar klasi tomēr būtu jaukāka kā cerēts. Četrus klasesbiedrus esmu nosolījusies paķert līdz Saulīšiem, tas nozīmē, ka jautrība sāksies jau ceļā uz turieni. Jocīgākais, ka šonakt redzēju savu klasi sapnī, mēs mācījāmies mūziku pie Kravaļa atkal. Vēl es sapnī saņēmu telefonzvanu, taču par to es negribu runāt.

Lai jauka sestdiena!

Apzināti vai neapzināti, bet es tik tiešām izvairos no jebkādām domām par nākotni. Un tomēr es turpinu interesēties par visādām iespējām, ko pasaule piedāvā. Bailes? No kā? No neizdošanās? Bet ja tā padomā- kāda tad jēga kaut ko štukot, mērīt un ieplānot, ja galu galā tas tur onkulis augšā sāks skaļi smieties un ar vienu knipi izjauks manu kāršu namiņu, lai piedāvātu man, viņaprāt, labāku namiņa modeli. Tomēr visā tajā arī ir sava jēga- mērķis iemācīties dzīvot šim mirklim, te un tagad. Tas, kā man šķiet, ir grūtāk kā uzkāpt Everestā vai izlekt ar izpletni.

Bieži vien, kad es aizdomājos par to iekšējo dzirksteli, kas mani kūda uz tāda līmeņa neģēlībām, ka maniem vecākiem mati sirmi paliktu, es uzreiz atskārstu, ka man ir patiešām nopietni iemesli nemesties tajās avantūrās, ko mana sirds man piedāvā. Jā, iespējams, es gribētu kādu dienu, sadedzinot visus tiltus aiz sevis, vienkārši aizbēgt. Kaut kur. Uz Portugāli, uz Francijas dienvidiem, uz Brazīliju, dajebkur, kur es sajustu sevi kā īstu daļu no visuma, kur es saprastu savu dabisko un patieso vietu šajā pasaulē ārpus jebkādas konkurences, kas mums nepārtraukti tiek uzspiesta no ārpuses. Jo es atsakos ticēt, ka mana vai tava vieta ir kāda augsta amata ķeblis vai avīžu pirmās lapas, kas ne mirkli nekavējas, ja parādās iespēja kāda cilvēka dzīvi ķeskāt pa labi, pa kreisi, jo tāds ir viņu darbs. Tomēr, ja atgriežamies pie domas aizbēgt, tad es sāpīgi atsitos ar pieri pret plauktiņu kurš saucas "te ir cilvēki, kas, iespējams, pārdzīvotu manu aizbēgšanu un nekad nespētu to piedot". Bet tam visam ir izskaidrojums, cilvēciskas dabas izskaidrojums, ko es saprotu tik ļoti, ka rodas sajūta, ka skatos rāmā un pavisam caurredzamā ūdenī, taču nespēju neko mainīt. Cilvēkus nav iespējams mainīt. Tiem pat nav iespējams iemācīt mīlēt.

Sestdien ar klasi kopā sanākšana. Nevarētu teikt, ka man dikti gribās, bet nevarētu teikt, ka negribās. Vecie biedri galu galā, tik daudz kas kopā piedzīvots.

Ar nepacietību gaidu 20.oktobri, bet līdz tam uj ku daudz vēl darāmā.

Jēziņ, tik tiešām sāk likties, ka teksts "positive feelings attract positive circumstances" ir pa ķeksi. Esmu tik nenormāli priecīga par saņemto ziņu pirms desmit minūtēm, ka esmu gatava lēkāt un izsist caurumu grīdā ar kājām. Ideāli. Un tagad ir daudz vieglāk ap sirdi, kad ir vismaz kaut kāds atskaites punktiņš, pie kā turēties. Tagad vismaz ir sajūta, ka jūra vairs nav bezgalīga, beidzot es redzu arī sauszemi.

Šodien uznāca riktīgs zajebaļņiks uz mācībām, klausoties pēdējo lekciju attiecīgajā kursā/priekšmetā, kad Sprūds runāja par diplomātiju and blah blah. Tu it kā peries un ņemies ar to skološanos, bet jēgu tam īsti nejūti. Lai stāvētu pēc gadiem kā viņš auditorijas priekšā un gudri spriestu par to, kā būt pasaulei un kā nebūt? Spriešana jau tikpat neko nemaina, tad kāda jēga? Protams, tukšgalve ar spaini galvā es arī negribu būt. Tas palīdz daudz ko izprast, bet tomēr..