Cada día te quiero más que ayer y menos que mañana.

Pēc tam, kad kaķis gandrīz visā savā aristokrātiskajā cēlumā iešļūc ar ķepām manā laptopā, es nolemju apturēt savu domu viesuli, bet tas neļaujas. Tās sajūtas un ilgas iekšā ir tik dzīvas, tik gruzdošas, ka šķiet, ka mana sirds ir pieņēmusi bezgalības zīmes formu un tāda tā arī taisās palikt. Lai arī cik ļoti es spēju manipulēt ar savām garastāvokļa svārstībām, tomēr es nespēju to pašu darīt ar savām jūtām. Man atliek atcerēties viņa asaras vakar lidostā, un sirds sažņaudzas.. Gulta, lai arī relatīvi maza, šķiet pārāk plaša man vienai, par to lika noprast arī vakarnakts ilgais iemigšanas process, un gan jau liks noprast arī šonakt.

• Eseja
• Referāts
• Rīgas konference 2008

Kaut kā tas viss jāsaspiež un jāpaspēj. Tikai nebeidzamais lietus un mīļotā cilvēka prombūtne kaut kā galīgi neiedvesmo uz rīcību.
Tase kafijas un kārumsieriņš būs pirmā palīdzība šim gadījumam, tad arī lūkosim, vai līdzēs.

Istabā ir tāds fucking tukšums, ka pašai gribas prom no šejienes. Un uz karstām pēdām. Tik ļoti jau ilgojos. Pēdējā buča pirms stundas, precīzi. Un nu mums ir sapnis par Spāniju. Nē, mums ir sapnis par palikšanu kopā.

Sirds deg, deg, deg, deg..... liesmās.

Es pūlos saņemties iesākt šo dienu. Meklēju brīnumlīdzekli, kas pamodinātu. Tev nav? Šķiet, acī miežugrauds sataisījies ieperināties, bet es to tā neatstāšu. Tātad nu jau man vajag divus līdzekļus- vienu pret miegu, vienu- pret miežugraudu.

Ai! Sapuriniet mani kāds!

Es mācīšos Spānijā. Pavisam noteikti pienāks tāda diena, kad es tur mācīšos.

Rokas nupat sajutušas siltumu, ir tik labi atkal iečāpot mājās. Nu, esmu viena no "Skrējiena par Latviju" dalībniecēm, par to man pienācās sertifikāts (khe!), L izmēra t-krekls jeb guļamkrekls un piespraude. Baigi, ne?

"Kliedzu,kad man kļūst bail,jo šķiet,ka tu mani nedzirdi.Varbūt saklausi vārdus, bet nesaproti."

Rīta stundai patiesi ir zelts mutē, tāpēc jau gandrīz stundu esmu uz strīpas, ja mīlīgu staipīšanos, žāvāšanos un vēl aizvien pidžamas valkāšanu tā var saukt. Flaneļa baiciņas kapucīte pāri galvai, un, mūzikas kanālā atskanot Bjorkai, es izstrebju savu rīta kafiju. Pa to laiku ir noskaidrojušās debesis, tikai ne manas domas.

Ja mēs pamatojamies uz to, ka cilvēks satiek tos, kurus viņam jāsatiek, tad manī joprojām sēž tāds spītīgs "kāpēc" par to, ka ar mani ir tieši tā, kā ir. Varbūt es pārāk naivi un ideālistiski skatos uz pasauli, kas noteikti tā arī ir. Ideāliste- visos laikos un variācijās.

Ak, jā, tagad lai skan Duffy.
Man laiks cīņai. Ar sevi, ar tevi un darbiem.

Liela daļa Latvijā dzīvojošo cilvēku (čīkstētāji, ņaudētāji, pīkstētāji un nekā nedarītāji) diemžēl ir pelnījuši tieši tādu valsti, kāda tā ir. Gudri dirst un vainot visus pēc kārtas, tikai ne sevi, mēs visi mākam, bet kas attiecas uz darīšanu, tas jau ir cits jautājums. Fuck them!

Un mani debīlie kaimiņi atkal taisa remontu augšstāvā. Vai arī pārbīda mēbeles jau sešpadsmito reizi šonedēļ.
Jā, es zinu, ka izklausos pikta, bet tā nemaz nav.

Tikko atgriezos no ciemošanās pie sava mazā krustdēliņa, kuram šodien dzimenēns, un es nevaru nemaz izstāstīt, kāds siltums man ielija sirsniņā, kad viņš uz atvadām mani apskāva džentelmeniski cieši. Prieks, ka pasaulē vispār ir bērni.

Sērferu busiņu, pasauli pie manām kājām un absolūto brīvību. Viss, vairāk neko man nevajag. Jo vairāk cilvēks gūst panākumus, naudu, prestižu, statusu sabiedrībā, jo patiesībā apkarinātāks ar visādām šiltēm viņš kļūst un līdz ar to- nelaimīgāks.

Fuck glamour!

Ja ir kaut kas, no kā es ātri nogurstu, tad tie ir strīdi. Tiem man izturības nepietiek. Nepaiet ne ilgs laiks, kad es zaudēju cīņā ar vējdzirnavām un pagriežos, lai aizietu. Lieki piebilst, ka šāda cīņa nemaz nav nepieciešama. Man to nevajag.

Arrrrrrr, cik laba un enerdžaizīga sajūta pēc peldēšanas, taisni vai prieks! :)
Un nu ķeramies klāt darāmajiem darbeļiem līdz brīdim, kad atskanēs trrr trrr iekš skaipveidīgā.

Lēnām pildu ERASMUS student application form un pārņem kaut kādas nepatīkamas izjūtas, tāds kā satraukums, tādas kā bailes, bet es zinu, ka tas ir viss ir falšs, jo es atceros, cik ļoti es gribēju to darīt. Nu, ai mīn, aizsperties prom no šejienes uz kādu laiku, lai saprastu, kas ir kas dzīvē. Tātad lēmums joprojām ir pareizs.

So fucking hard to wake up.

Nepatīk man rudens. Vismaz ne šī daļa rudens un tā pēdējā arī ne.
Es uz dušu, skalot miegu prom.

Jau divas naktis sapnī esmu redzējusi sevi kopā ar kādu citu, juzdama īstu tauriņdeju vēderā. Tā ir tik..nu, tik.. sajūta, no kuras es esmu gatava kļūt atkarīga. Iemīlēšanās sajūta tomēr nelīdzinās nevienai citai sajūtai pasaulē. Neviens alkohols tā nespēj apreibināt.

Brr, attālums ir tik nejauka padarīšana, ka varētu vienkārši noplēst sev ādu, lai atrastos kas sāpīgāks, par ko domāt.

Cīnos ar ekonomikas rezjūmu, nē, necīnos, ļurinu viņu tā gaisīgi uz priekšu, sevišķi nesaspringstot, vien iemetot pa kādai daudz maz atbilstošai atsaucei, jo gribas "dzīvot vienkārši tā.." kā tajā dziesmā.

Par laimi, es sāku savākties. Nu, ja- apstākļi spiež. Un es brīžiem atkal sajūtu pašapziņas līknes slīdēšanu uz leju, tāpēc ir jādara viss iespējamais, lai tas nenotiktu.

Nafig sabiedrība vispār mums kaut ko uzspiež? -Jo sabiedrība esam tie paši mēs un mēs arī uzspiežam, par ko kauns.

Besī tā jobanā kašķēšanās caur skype par tēmu "Tev nav ar mani, par ko runāt". Cik tas viss ir faking skuķiski un derdzīgi, sevišķi šobrīd, kad ir lērums, ko lasīt, darīt un mācīties. Bļāāāā! Vīrieši pārtop par sievietēm emocionālā līmenī, wtf?