Godīgi? Man riebjas lasīt visus tos pārnormāli sausos tekstus par sociālā taisnīguma, libertāristu, feministu un citu -istu pieejām politikas teorijā. Riebjas. Un vēl vairāk man riebjas kā tādam datortārpam te sēdēt un rakstīt tās stulbās esejas, kas gan otrajā kursā ir mazinājušās kopskaita ziņā, bet savu pretīgumu nav zaudējušas. Vēl vairāk man riebjas apziņa, ka aizvien vairāk mani pārņem pārliecība, ka es negribu strādāt valsts iestādē, negribu skraidīt tur muļķīgi pelēkā kostīmiņā ar apziņu, ka nespēju 'pa lielo' ietekmēt nekādus kaut mazliet augstāka līmeņa procesus. Tfu, bļin! Par to, cik vemsīga sajūta pārņem, domājot par kursa darbu, vispār nerunāsim.

OO, jā, Anete šodien ir bubulis.

Es viņu tik ļoti bieži redzu sapņos. Pašos kaislīgākajos sapņos. Un pamošanās kļuvusi man par skarbāko no visām realitātēm.

Filma man nodeva kādu ļoti būtisku mesidžu, kam nav nekāda sakara ar pašu filmu, bet tajā pašā laikā sakars ir vistiešākais. Visa šī diena bija būtisks mesidžs man. Es apstājos un lūdzu savu sirsniņu, lai tā runā, un klausījos. Un joprojām šajā pasaulē ir cilvēki, kas liek atcerēties, ka ir spārni, kuri paceļ pāri visam tumši pelēkajam un elpu zogošajam. Ir cilvēki, kas skumst, ja skumsti tu pats, un ne jau tādēļ, ka viņi ir skumji par tavām skumjām, bet gan tāpēc, ka tavas skumjas viņiem ir nepierastas un viņi ir raduši tevi redzēt smejam. Vai es par to dusmojos? Nē, nebūt ne. Es nebūt nevēlos, lai kāds ņem un ķidā, un analizē manu iekšējo saskumienu, lai galu galā pasludinātu kādu freidisku secinājumu, kas nemaz neatbilstu patiesībai. Man vajag, lai ir blakus un viss. Un vēl, lai atgādinātu, ka ir lietas, kuras, ja ne dod dzīvei jēgu, tad vismaz prieku- noteikti.


_______________
Be who you are and say what you feel because those who mind don't matter and those who matter don't mind.
(Dr.Seuss)

Pa dienu es sirsnīgi un skaļi smejos, taču, kad pienāk vakars, birst asaras. Un tāda tā ir jau ceturtā diena šonedēļ.

“Today you are You, that is truer than true. There is no one alive who is Youer than You.”

(Dr.Seuss)

Es šonakt redzēju totālu murgu, toties sajūtas bija maksimāli pietuvinātas realitātei, pretīgas. Tādēļ es pamodos pirms modinātāja, kam bija jāzvana 5:50, turklāt pirms tam aizmigšanas process bija aizņēmis krietni ilgāku laiku kā parasti, tāpēc man nav sajūtas, ka vispār būtu gulējusi. Bet pie tā visa es laikam pati vien esmu vainīga.

Kā tas nākas, ka reizēm es pati sev spēju kļūt tik ļoti apgrūtinoša un apnicīga ar savām domām? Tāda sajūta, ka es nevaru atrast sev vietu.

Negribēju neko vakar teikt, lai šodien pārliecinātos, ka patiešām viss ir kārtībā, bet nu varu atklāti atzīties, ka esmu atpakaļ uz strīpas un gatava darboties, jo, šķiet, vakar man izdevās izkost to patieso iemeslu savām nepatīkamajām sajūtām. Tagad viss ir vairāk vai mazāk kārtībā, optimisms darbojas uz pilnu katušku. Un mani neņem pat laiks aiz loga.

Jauku svētdienu visiem, es eju padarboties ar velotrenažierēnu.

"If you have them by their balls, their hearts and minds will follow."

Šodien pavisam spontāni iznāca pēc eksāmena nokļūt VADC un nodot asinis. Beidzot es to izdarīju, jēhā, un ne man galva griezās, neko. Vesels bars baltos halātiņos tērptu tantīšu nēsājas riņķī un prasa, vai viss ir labi.

Vispār jauka diena, beidzot ar Antru satikāmies un nopļāpājām visu dienu. Par klikšķiem un eņģeļiem.
Sāp nedaudz dūriena vieta un iekšā atkal ir trauksmes sajūta.

Viss taču ir manis pašas rokās un ir atkarīgs no tā, cik ļoti es sev ticu vai neticu. Kā arī no tā, kas mani spēj ietekmēt no ārpuses.

Istabā gluži bohēmiska nekārtība, ko vajadzētu mazliet tā kā likvidēt.

Un vēl. Es apspiežu ilgas sevī, jo tā ir vieglāk. Es tāpat zinu, ka nožmiegsim viens otru, kad satiksimies. Tāpat kā Rīgas lidostā pirms kāda laiciņa, kurš jau šķiet tik tālu aiz muguras.

Es pati to gribēju. Nu, lai tiek pārtraukta tā sāpīgā ilgu sajūta manī, un dabūju arī. Tāda zināma vienaldzības vēsma pūš man pakausī, bet es arī saprotu, ka esmu šo vienaldzību uz laiku it kā piejaucējusi, lai tā man palīdz tikt ar sevi galā vismaz tad, kad man to vajag. Un manī atkal lēnām mostas mērķtiecība.

Filma "Closer" vakar pateica visu to, ko jau zināju, tikai iesita tādu nožēlojamu realitātes sajūtu, ka es jau sāku bažīties par savām vakarnakts spējām aizmigt. Galu galā es nokoncentrējos uz to, kā elpoju un nākošais mans nomoda mirklis jau bija saistīts ar telefonā pienākušo īsziņu.

Es ļoti gribu sniegu, man šis laiks ar sajūtu, ka viss ir pelēks un aizmirsts, spiež pie sienas. Patiesību sakot es ļoti priecājos par to, ka šogad es noķeršu īstu ziemu īstos ziemeļos un, iespējams, pat satikšu Ziemassvētku vecīti, kura amatā katru gadu tiek iecelts kāds cits izskatam atbilstošs tirliņš. (iesmeju)

Es esmu Cilvēks. Tikai un vienīgi Cilvēks. Un man ir Cilvēkam raksturīgi niķi.

Un es vēl jūtos vainīga par to, kā jūtos. Vainīga par to, ka tiku galā ar to raudulīgumu un ņuņņošanos sevī, jo tik ļoti mani dzen vēl nepiepildītie sapņi, tik ļoti es tiem esmu pieķērusies, ka nespēju iedomāties neko, kas varētu likt no tiem atteikties. Vainīga par to, ka nespēju pilnībā atdot sevi kādam, pastumjot visu pārējo malā un prom. Vai varbūt es vienkārši neredzu to, kam patiešām ir nozīme. Bet nozīme patiesībā ir tam, kam paši to piešķiram. Viss sākas galvā, un šobrīd es cenšos tikt galā ar to, kas notiek manā galvā, kamēr sirds nepacietīgi burbuļo.

Un tad es sapratu, ka šādi varu nodarīt arī sev pāri, tāpēc saņēmos un salasīju atpakaļ visas racionalitātes drumsliņas, kas man vēl bija palikušas, un nu tās vairosies. Lai kā gribētos ļauties visādām neprātīgām izdarībām, ko saka priekšā sirds, tomēr ir vērts sevi arī nedaudz pasargāt.

Referāts top.

Dienas/vakara jautājums- kāda mūzika Tevi iedvesmo?

Ūdens uz mani iedarbojas visnotaļ pozitīvi jau kopš bērnības. Duša, protams, nav peldēšana, tomēr šoreiz tā ietvēra sevī vēl vienu man mīļu elementu- karstumu, kas liek mazliet asintiņām pariņķot. Un nu varu teikt, ka jūtos labāk, mazliet ir atgājis tas dīvainais sindroms, kura dēļ enerģija it kā ir, bet visi kanāli ir aizvērti, tāpēc tas pārvēršas totālā apātijā. Nu, tas ir norimis.

Man ir un būs viss tas, ko es vēlos, ir jāspēj tikai skaidri definēt savas vēlmes, pie tā es šobrīd strādāju. Viss izdosies.

Nogurums pazuda kā nebijis, kad izsmējos ar vecākiem par tēmu, kā es šodien šeptējos pa ĀM. Diezgan interesanti bija un uzsita patīkamu adrenalīna devu tas, ka nācās zvanīt pašai visādām svarīgām personām un viņu asistentiem, lai vienotos par interviju laikiem. Smieklus uzdzina bijušā Krievijas premjerministres asistentes nespēja runāt angliski, kad izcili krieviskā akcentā man tika atcirsts- sorīī, bat ai dont enderstend! Melngalvju namā mani atpazina Lūkasa kungs, kura vieslekcijas laikā es vakardien gandrīz aizmigu.

Visā visumā ir labi. Man patīk, jo iepriekš neko tādu nebiju darījusi un tāda mēroga pasākumos iesaistījusies nebiju, bet ir tā vērts, kaut vai lai redzētu to līmeņa sabiedrību no iekšienes. Tomēr tik un tā man šķiet, ka viņos visos vairāk vai mazāk ir krietna deva falšuma, bet Lūkasa kungs gan ir tipisks brits ar mīlīgi smaidīgu seju, un es nemaz nepateiktu, ja nezinātu, ka viņš ir spečuks Krievijas ārpolitikas jautājumos un the Economist korespondents no šī reģiona.

Nu, tā baigi. :)