Tas bezmiegs, kas man ir uzklupis pēdējā laikā ir saistīts ar manu aizbraukšanu un dažām manām pārlieku apgrēcīgajām un egoistiskajām iedomām un tieksmēm. Ir grūti ar to cīnīties. Tieši pēc mēneša manis te vairs nebūs, es došos uz kontinenta lejasdaļu, pavisam tālu prom no mājām, lai sajustu spēcīgākās ilgas savā dzīvē. Es skaidri zinu, ka vēlos to darīt, taču apzinos, ka man būs jānostājas aci pret acī ar sevī vēl nesajustām sajūtām, un es lieku lielas cerības uz to, ka šīs sajūtas liks man augt.

Burvīgs rīts. Ar sauli pielijis. Un termometra stabiņš patīkami noslīdējis zem nulles.
Joprojām es meklēju to jocīgo, melno cepuri.

Īstā cīņa mums vēl ir tikai priekšā. Grūtākais vēl ir tikai gaidāms. Un man bail no sevis pašas, no manas straujās dabas. Es zinu, ka esmu uzticama kā suns, bet, kad uzticības sociālais līgums tiek lauzts, tad manā galvā tūlīt ir vējš un sirds piepildās ar miljoniem jaunu sapņu, kas savijas ar alkām un kaislībām. Un es zinu, ka nav vienas patiesības. Mums katram ir sava patiesība un katram savs pareizi un nepareizi, labi un slikti. Es gribētu nedomāt par nākotni, gribētu aizvilkt aizkariņu tai priekšā un negriezties atpakaļ, lai skatītos uz pagātni, es gribētu skatīties tikai uz sāniem- uz tagadni. Ja godīgi, tad pilnīgi viss šajā pasaulē man šķiet nepareizs. Nepareiza šķiet pat cīņa, kura mums jāizcīna. Tomēr līdzko es pieķeru sevi domājam, ka nekam nav jēgas, es tūliņ metos cīņā ar sevi un sāku meklēt pretargumentus, lai pierādītu, ka jēga ir. Tikai kur?

Patīkami, ka daudzas lietas top arvien skaidrākas. Pamazām samenedžējās gan izlidošanas diena un laiki, gan arī stipendijas lietiņas. Tagad tikai jāsaskaņo priekšmeti, un es joprojām ceru, ka es varēšu pieturēties pie tā, ko biju jau līdz šim tā kā izvēlējusies. Grūti noticēt, ka mazliet vairāk kā pēc mēneša manis te vairs nebūs un es kā sūklītis svešās zemēs uzsūkšu tur redzamo, dzirdamo un sajūtamo. Pie velna kultūršoku, tas mani itin nemaz nebiedē.

Pieci punči ir pilni, pieci slapji purniņi apmīļoti, arī putnēniem viņu tiesa ir iedota, un ir uzsnidzis sniegs. Šeit ir miers un ir labi. Viņš man jautā, vai man nav bail un vai es nenomiršu no garlaicības. Phē, beidz, te nekad netrūkst, ko darīt. Šodien iešu apgaitā uz "centru", jāiepērk šis tas un jāizvēdina galva. Un vēl šodien es gribu sadedzināt tās dažas dienasgrāmatas, ko esmu paguvusi sarakstīt. Negribu, lai kas tāds nonāk nepareizajās rokās.

Pati sev saimniece.

Man riebjas cilvēki kā suga.

Un vēl.. es vairs neesmu pārliecināta par savām jūtām.

Brīvības un vienlīdzības pretnostatījums- atgriešanās. 20.gadsimta politikas teorija tomēr ir mazāk sāpīga kā viņu priekšgājēju veikums. Ceru, ka arī ar analīzi veiksies mazāk sāpīgi. Ja tā padomā, mans pirmais piegājiens toreiz nemaz nebija tik neveiksmīgs, par ko liecināja arī atzīme, bet laikam mocības, ar kādām tas tika darīts, man ir iespiedušās atmiņā daudz vairāk.

Ķeramies pie darba.

Es nevaru izstāstīt, cik ļoti mani ir aizrāvusi grāmata "Vējiem līdzi" un tās galvenā varone Skārleta O'Hāra. Sevišķi man patīk, cik ļoti es viņā redzu dažas savas kretīniskākās īpašības, kas izcili skaidri spēj parādīt man raksturīgo egoismu un patmīlību. Brīžos, kad Skārleta izrāda reālu sievietes drosmi, viņa man atgādina pašas mammu. Grāmata man sākumā īsti negāja pie sirds līdz pamanīju, ka nevaru vairs aiziet gulēt, neizlasījusi kaut vienu nodaļu.

Svece laikam vēlas mani nobeigt, ja reiz ir iemetis manās rokās tik spēcīgi satracinošus materiālus, kas skar feminisma tēmu. Brīdī, kad sajūti, ka kāds ietērpj īstajos vārdos to, ko visu dzīvi bez maz esi jutis, pārņem sirdsklauves. Vēl jo vairāk tā iemesla dēļ, ka apzinies, ka nespēj ietekmēt nevienu no šiem sabiedrībā iesūnojušajiem standartiem, kas attiecas uz sievieti. Pats pretīgākais ir tas, ka pašas sievietes tos turpina padot tālāk, turpina kultivēt to, kas reāli pašas ierobežo.

Nesen man kāda pazīstama meitene, runājot par kādu citu mūsu kopīgu paziņu, kas ir karsējmeitene, izteicās, ka viņa esot redzējusi viņu dejojam, bet "viņai esot tāāāds celulīts, neskatoties uz to, ka viņai ir tik tievas kājas". Es paliku klusa un apstulbusi. Pirmais, kas ienāca manā galvā, bet, protams, palika neizteikts, bija: "bļin, es neticu, ka Tev pašai tāda vispār nav!", taču pēc tam manā galvā sākās īsta vētra, jo pārņēma dusmas. Par visu, visu, ko mums ir uzspieduši žurnāli, mediju utt., utjpr. Sievietes skaistuma ideāli ir mainījušies miljons reizes visas vēstures laikā. Paņemsim to pašu Merlinu Monro, kura, ja nemaldos, valkāja 40.-42. izmēru, kas nekādi nebija pielīdzināma nekādiem šobrīd pastāvošajiem superskaistuma standartiem. Tomēr viņa bija sava laika sekssimbols, viņu dievināja, viņai skrēja pakaļ. Par to, vai viņa bija laimīga, es nerunāju. Šodien mums ir Keita Mosa- pēc saviem ķermeņa apmēriem trešā daļa no Monro, turklāt vēl- narkomāne. Skaistuma ideāls? Ha!

Pre-tī-gi!

Iekurināšu kamīnu, savārīšu zāļu tējas, paņemšu cepumus, satīšos segā un rakstīšu. Kamēr nelabi paliks. Vai arī līdz uznāks miegs.

Reāli sāk atgādināt pirmo kursu. Vismaz sajūtas tādas pašas, jo naktī netiek piedāvāts vairāk par 4 stundām miega. Bet tas jau laikam bija paredzams, pēdējā aktīvā nedēļa galu galā.

Kad viņa nav mājās izbraukuma spēļu dēļ, es cenšos piezvanīt telefoniski, lai dzirdētu viņa balsi. Un tādos brīžos man atkal šķiet, ka ir vasara, ka es viņam zvanu un ķircinos, ka nebraukšu ne uz kādu Mežaparku šovakar, neskatoties uz to, ka es tikpat kā tur jau dzīvoju. Es ļoti labi zinu, ka mūsu komunikācijai un attiecībām kā tādām neko nevar padarīt ne laiks, ne attālums. Sarunu, ko nepabeidzām lidostā, mēs varētu pabeigt kaut pēc gadiem desmit tā it kā to gadu nemaz nebūtu bijis. Bet.. tas absolūti neko nepadara vieglāku.

Vēl man šovakar sāp zobs un ir dusmas uz sevīm par to, ka šodien neko jēdzīgu neesmu izdarījusi, lai gan patiešām būtu vajadzējis. Ieeju kaktā un nokaunos. Dēm.

"So it's not gonna be easy. It's gonna be really hard. We're gonna have to work at this every day, but I want to do that because I want you. I want all of you, for ever, you and me, every day. Will you do something for me, please? Just picture your life for me? 30 years from now, 40 years from now? What's it look like? If it's with him, go. Go! I lost you once, I think I can do it again. If I thought that's what you really wanted. But don't you take the easy way out."

Tā sajūta ir tik pretīgi sāpīga, ka tā liek vēlēties tikt no tās vaļā un ir tikai divi veidi, kā to izdarīt, no kuriem viens ir kādu laiku nerealizējams, savukārt otrs- vēl sāpīgāks par pašu sajūtu.

Kā man ir noriebies puņķoties un ņemties.

Atkal pierādās tas, cik asa oža man ir uz meliem, kā arī tas, cik ļoti es spēju iedarboties uz cilvēku, lai viņš vairs nespētu noklusēt patiesību. Sit mani nost, bet godīgums ir pāri visam.

Un tad es pēkšņi atcerējos to vieglumu, to apgaroto pofigismu, ar kādu es vēl nupat mācēju dzīvot, nepievērsdama uzmanību tam, ka kaut kas, iespējams, var sāpēt. Pats galvenais, kas laiku pa laikam tā spēcīgi traucē, ir hroniskā vainas apziņa, kurai pat nav īsti pamatojuma.

Tas ir nāvējoši grūti. Daudz grūtāk nekā es domāju.

Nē, es nepabeidzu to sasodīto eseju, esmu tikusi trešdaļā pabeiguma, bet vismaz galvenā ideja, es ceru, no izlasītā šodienai ir skaidra. Tāpēc tagad es ļaušos rīta vannai, kādai sen neesmu ļāvusies. Un cauri.

Tagad būs četras nedēļas stingrā režīma. Kursa darbs, studijas, sportošana. Neļaušos es nekādām ziemīgi ļurbainajām apātijas sajūtām. Iepūt man.

Arī kompi piektdien vedu taisīt, tā kā viss būs kārtībā.

Atklāts paliek jautājums par lidmašīnas biļetēm. Diemžēl 12.janvārim noņēma "ķirsīša piedāvājumu", kuru mēs attiecīgi daža laba ārzemju brauciena dēļ nogulējām. Un tagad es nevaru saprast- vai pirkt uzreiz to par 50 latiem dārgāko variantu vai tomēr nogaidīt, ja nu gadījumā kaut kas ķiršveidīgs atkal uzrodas?

Kad cilvēks mīl, viņš ir kļuvis stiprs un viegli ievainojams vienlaikus. Ja kādu laiku atpakaļ man bija izdevies radīt pašai par sevi ilūziju kā par cinisku un nesaraudināmu būtni, kāda es pusgadu patiešām biju, tad tagad sāk šķist, ka emocijas ir ņēmušas virsroku pār jebkuru mana prāta izpausmi. Šodien bija grūti uzturēties veikalā tur skanošo Ziemassvētku dziesmu (wtf?) dēļ, nemaz nerunājot par pilnajiem plauktiem ar eņģeļu matiem un eglīšu bumbām. Nepatīk man Ziemassvētki. Tas ir tāds uzpūstas liekulības laiks, ka riebj. Visi viens otram dāvina visādus krāmus un raksta kartiņās muļķīgus dzejoļus. Kā konveijerā. Par pārbāztajiem veikalu skatlogiem un reklāmām nemaz domāt negribas. Laikam es ilgi ar šito netikšu galā. Reizi gadā visi kļūst dikti labiņi, nu a kāpēc tad mēs nevaram tādi būt te un tagad?

Vakardien saņemtais kompliments bija labāks par jebkuru "Tu labi izskaties!", jo tas, ka kāds uzskata Tevi par foršu cilvēku, kuru gribētos satikt vēl, nozīmē daudz vairāk. Tas lika pasmaidīt. Tāpat pašai par sevi lika pasmaidīt doma, ka es joprojām nepakļaujos aizspriedumiem un stereotipiem, turklāt es vēl atļaujos tos lauzt.


Pēdējās dienas es mazliet aizdomājos par zīmēm. Par nejauši izlasītiem virsrakstiem vai dāvinātām grāmatām, kas nejauši pasaka tev priekšā kaut ko, ko tu sen jau esi gaidījis dzirdēt. Varbūt reiz jāsāk paļauties pašai uz sevi, uz savu intuīciju, jo galu galā man ir patiešām labs sargeņģelis, kura klātbūtne man ir palīdzējusi ne reizi vien.