Pēc prezentācijām mums pienāca amerikānis un teica: "Guys, I'm definitely going to Latvia some day!". Foršs vakars. Aaaaaai laik!

Vakar un šodien mēs gatavojām prezentāciju par Latviju, un es nebiju domājusi, ka tas mani tik ļoti paņems un iekustinās manī kaut kādas patriotisma izjūtas. Asaras acīs meklējot visādus video par mājām. Un es nerunāju par to savas zemes šķautni, no kuras redzami Slakteri un dakteri, bet tieši par to māju sajūtas šķautni, kad Līgo ugunskurs un stārķis pļavā var likt tev aiz laimes raudāt.

Esmu noķērusi saaukstējienu. Ap šito laiku laikam arī vajadzēja tā būt, ja es atrastos Rīgā. Bet laikam Sofija nebija diezko neveiklāka, lai nespētu noķert mani savos nagos. Nu, tad cīnāmies.

Ar mani kaut kas īsti nav kārtībā.

http://blog.palidzesim.lv/

Es joprojām neticu, ka pasaulē ir taisnība.

"ja sirdis prastu runāt, tad mana sāktu kliegt.."

5.februāris, laiks iet diezgan aši knaši.

Damn. I feel so fucking pissed off. Home. Wanna go home. But still I have to stay.

Es pavisam nopietni saaku apsveert sevis izdzeeshanu no taa draudziigaa saita, kaa arii citu savu internetkontu likvidaaciju. Varbuut vienreiz pietiek savu dziivi izlikt kaa uz delnas superplashai apskatei?

Laiks jau patiesiibaa iet un nemaz negrasaas staaveet uz vietas vai kaveeties. Nee, vinjsh dod virsuu un mauc pa priekshu. Kalendaara lapinjas ciitiigi tiek pleestas katru dienu ar domaam, kaada es buushu peec tam, kad viss buus beidzies. Tikmeer pagaidaam es veel neesmu sagaidiijusi sajuutu, ka viss ir saacies, jo nekas iisti veel nav saacies. Pagaidaam es to veel skatos kaa filmu, kaa realitaates shovu no malas, bet es zinu, ka pieradiishu un tad es jutiishos kaa iekaapusi televizoraa pati. Un tad juus man neko nepadariisiet, jo kaarteejo reizi es buushu pieraadiijusi, ka varu, ka tieku galaa ar sevi un maaku pierast, pielaagoties.

Tomeer jaatziist, ka vinja teiktais par to, ka man ir vajadziiga uzmaniiba, ljoti atbilst patiesiibai. Ljoti. Un vinjsh to zina. Un es arii. Nu, un?

Shodien saulains, bet veel paveess. Meitene no Kazahstaanas shkjiet jauka un klusinja.

Sveiki, daargie maajaas palikushie un tie, kas nesen atgriezushies.

Pirmais shoks un asaras ir aiz muguras. Jaasaka, ka vide visnotalj eksotiska, bet man jau bija jaabuut tam gatavai. Katraa zinjaa es nevaru noliegt, ka te ir interesanti un vienlaikus arii mazliet ir bail par sho un to, bet, ja pats sevi uzpasee, tad vairaak vai mazaak visam vajadzeetu buut kaartiibaa.

Blagoevgrad atrodas starp kalniem, skats ir vienkaarshi fantastisks un elpu aizraujoshs liidz briidim, kad nesaac peetiit maajas un ielas. :D Labi, labi, buus jau labi. Te pat ir iepirkshanaas cents, nasing speshl gan, bet tomeer, jo paareejaa shoposhana notiek vairaak vai mazaak visaadaas ielu bodiitees, kur straadaajoshie cilveeki censhas saprast tevi un, apvienojot triis vaardus angliski, triis- krieviski, censhas arii atbildeet.

Kad pirmajaa dienaa saaku domaat no seerijas "bljaa, kur es esmu atbraukusi", atcereejos savu sapni, kas man ir kopsh 16 gadu vecuma attieciibaa par misijaam Aafrikaa un sapratu, ka Aafrika jau nu buutu daudz lielaaks speeriens pa dibenu, jo sheit es vismaz atrodu civilizaaciju un eiropeiskuma noskanjas universitaates eekaas un pashaas kojaas, ha ha! :) Bet viss kaartiibaa, jo kopsh man ir ID un passwords pieejai internetaa, esmu mieriigaaka jau taa iemesla deelj vien, ka varu sazinaaties ar saviem miiljajiem.

Liidz veelaakam.

One day to go. Es to pieņemu. Nu, savas prombraukšanas faktu. Jo es to vēlos. Jā, vēlos.

Lai notiek, kas notikdams šajā pasaulē, es gāzīšu kalnus. Ja vien būs manos spēkos valdīt pašai pār sevi.

Man ļoti gribas raudāt. Ļoti. Tikai dodiet man īstu iemeslu. Emocijas ir pārāk sakāpinātas manī, lai es vēl spētu loģiski domāt.

Neciešu panikas lēkmes un manu vārīgo veģetatīvo nervu sistēmu. Fuck it.

Man piedrāzt. Es netaisos tagad saslimt.

No rīta aizskrēju pie dakteres, sarakstīja man visu vajadzīgo manam Health Sertificate, mazliet dusmu uzsita tas, ka ievilkās tas pasākums krietni ilgāk kā plānots. Tad ar novēlošanos ievēlos stradiņu auditorijā, kur mani jau gaidīja krievangliski runājošs vieslektors no Tallinas (nepatīk man nenormāli griezīgais krievu akcents, kad kāds runā angļu valodā ar tādu, tiešām neciešu) ar savu neizsakāmi garlaicīgo lekciju par tēmu no Krievijas vēstures. Lieki piebilst, ka visu lekciju lasīju Santu, jo nebija iespējams nokoncentrēties pilnīgi ne uz vienu viņa izdvesto vārdu. Sirdsapziņas pārmetumi nav pat iepīkstējušies. Pēc lekcijas/lekcijām Priežu ģimene mani aizvizināja uz centru, tur devos pie mammas aizfaksēt to veselībsertifikātu bulgāriem, savukārt pēc tam steidzu iepirkt dāvanu Kasparam vārda dienā. Skrējiens uz trolejbusu, Vision Express, samainīju Mīļumam lēcas, leciens mikriņā un uz mājām. Tāda pilnā diena. Mitrais gaiss tikai nešpetni ieperinās manā deguna gļotādā un kaklā, kas draud vainagoties ar apslimšanu, bet es turos pretī, lai arī šovakar sajūta nav no stabilākajām. Rīt arī skrējiens ne pēc miljona.

Nedēļa, šķiet, ir daudz par maz, lai visu paspētu, bet īstenībā tā tikai šķiet. Paspēšu.

Samaksaaju 8 eiro par internetu, kas ir cena par visu dienu. Cena par stundu ir 5 eiro, savukaart par 20 minuuteem- 3 eiro. Laikam lieki piebilst, kursh variants ir izdeviigaaks, ja njem veeraa, ka peec tikai peec divaam stundaam es lidoju taalaak. Skumjsh riits. Pat ljoti skumjsh. Rovaniemi no augshas izskatiijaas burviigi, tik ljoti shai vietai piestaav ziema. Iista ziema. Divdesmit graadi miinusaa? Phee, piece of cake.

Un juus domaajat, ka es gribu maajaas? Ne velna.

Drīz. Ļoti drīz. Sirds sitīsies divreiz ātrāk nekā parasti. Un ne dēļ bailēm, ne dēļ stresa, bet dēļ kaut kā ļoti mīļa, kas iegāzīsies sirsniņā un plūdīs pāri malām jau tajā brīdī, kad mūsu skatieni sastapsies. Es to vienkārši zinu. Šaubas mani vēl nav uzvarējušas. Vēl es esmu stiprāka par tām. Un tad divas nedēļas es jutīšos laimīga, jo blakus būs kāds, kam aizbāzt sniegu aiz apkakles, kāds, ar ko slidināties pa piesalušajām ielām un kāds, ar kuru kopā smieties ir jautrāk nekā vienkārši smieties.

Bļāāā, Reiņa trase ir vaļā!!!! Man liekas, man tikko radās spēcīga motivācija šovakar līdz pusnaktij piebeigt referātu, lai rītdiena man pienāktos brīva, jo sapūstais sniegs webcamerās izskatās nāvīgi cerīgi. Siekala līdz pašai zemei, es neturos pretī kārdinājumam. Nē, nē, nē, es labāk ļaušos kārdinājumam, pat ja tas nozīmē, ka sezona man būs jāatklāj vienai pašai. Arrrrgh!