Drīz. Ļoti drīz. Sirds sitīsies divreiz ātrāk nekā parasti. Un ne dēļ bailēm, ne dēļ stresa, bet dēļ kaut kā ļoti mīļa, kas iegāzīsies sirsniņā un plūdīs pāri malām jau tajā brīdī, kad mūsu skatieni sastapsies. Es to vienkārši zinu. Šaubas mani vēl nav uzvarējušas. Vēl es esmu stiprāka par tām. Un tad divas nedēļas es jutīšos laimīga, jo blakus būs kāds, kam aizbāzt sniegu aiz apkakles, kāds, ar ko slidināties pa piesalušajām ielām un kāds, ar kuru kopā smieties ir jautrāk nekā vienkārši smieties.