Šoreiz es iebridu divus gadus senā pagātnē un secināju, ka stradiņi mani ir padarījuši sausu. Trūkst tā vieglā izteiksmes veida, kad vārdi paši bira man ārā, neļaujot man pat gribēt tos savaldīt. Bira un bira. Es runāju citādāk. Un arī izturējos citādāk. Es biju bērns. Vairs neesmu.

"Tagad man ir izvēle. Kā justies? Prāts nosliecas ļauties ikvakara nogurumam, taču daļa manis to pavisam negrib. Daļa manis nīst rudeni tā skumīguma dēļ, taču daļa to tikpat neprātīgi mīl. Jūs visi esat bijuši tur, vistuvāk viņam, savām acīm redzējuši viņa lāsumainos pieskārienus ielejās, saviem degungaliem jutuši viņa niķīgo brāzmu un nepieradināmību. Kur esmu es? Vēl aizvien klīstu pilsētas ielās. Nē, es skrienu tām cauri, slīdu neviena nepamanīta. Mājās pārrodos spēku zaudējusi un jautāju, kur ir laime. Varbūt es skrienu par ātru, lai tā tiktu man līdzi? Varbūt es vienkārši pārāk daudz lūdzu?"
(12.klase)