Mēs, cilvēki atsakāmies saprast vienkāršu lietu vienkāršo būtību. Un tad mēs plēšam matus un raudam, ka nekas nav tā, kā mēs vēlamies. Patiesība, kā man šķiet, slēpjas tajā, ka patiesībā jau mēs sev piesienam to mūžīgo gruzīšanos un gaudošanu tā vietā, lai mēs pieceltu savas pēcpuses un izvilktu tās ārpus jebkādas komforta zōnas, jo tur, lai cik droši arī nebūtu, tomēr ir garlaicīgi, un garlaicībā cilvēkiem ir tieksme izdomāt, ka viņi ir dikti nelaimīgi, nevienam nevajadzīgi, nespējīgi, nepārliecināti utt., utjpr. Stulbi, bet fakts. Un pūlis kā apsēsts turpina uzņemto kursu, ķērkdami un brēkdami nemaz nepamana, kā viens otru sabradā, tikai dažiem pietiek drosmes pagriezties un iet pretējā virzienā.