Viņš ļoti dusmojas, kad es kā uz delnas uzlieku visu to, ko viņš domā un dara. Kad rodu izskaidrojumu katrai viņa rīcībai. Viņam liekas, ka viņa psiholoģija ir dīvaina, savāda, citādāka, neizprotamāka, bet īstenība ir daudz vienkāršāka- viņam ir cilvēka psiholoģija, kura ir tik cilvēcīga, cik cilvēcīga tā vispār var būt. Un šādos brīžos viņš nesaprot, par ko dusmoties vairāk- par to, ka es tik ļoti redzu cauri viņa būtībai vai arī par to, ka es nespēju pateikt priekšā, kā rīkoties, lai palīdzētu.

Šodien viņš izteicās par to kaifu, ko viņš jūt, kad ir noguris un acumirklī es sapratu, par ko ir runa, tāpat kā toreiz, kad viņš centās izskaidrot it kā galvenos savas aizbraukšanas iemeslus.

Un galu galā mani absolūti nepārsteigs tas, ja manas nākotnes prognozes piepildīsies vēl drīzāk nekā es gaidīju.