| mazgājot traukus |
[Jan. 24th, 2007|10:34 pm] |
|
Lai arī MV vairs nelieto terminu ciemošanās attiecībā uz mūsu kopdzīvi, es nevaru vien sagaidīt to dienu, kad visi remontdarbi svinīgi tiks noslēgti un mēs varēsim pārvākties uz dzīvokli, kurā bez palodzēm būs arī citi plaukti, būs kaut viens krēsls un vienīgā vieta, kur var aiziet un pabūt vienatnē, nav skapis vai vannas istaba. |
|
|
| durvis |
[Jan. 23rd, 2007|01:57 pm] |
|
Tātad. Dzīvoklī jāliek jaunas ārdurvis un arī iekšdurvis - ir kādi ieteikumi? |
|
|
| tere, tere |
[Jan. 15th, 2007|09:50 am] |
|
Kamēr Rīgā vētra un plūdi, Tallinā Simpel Session 07.
Tajā brīdī, kad pārdīķa puika Josh Harrington uzleca vairāk kā četrus metrus virs ceturdaļrampas, man uzreiz radās jautājums, kāpēc gan Rīgā nenotiek šādi pasākumi? Es jau nu noteikti būtu gatava nolikt kāpostu, lai vēlreiz redzētu ko tādu, kas divas dienas risinājās Saku Suurhall - pilnīgi psihi triki, BMX veterāns Dave Mirra, par kuru pat es, ekstrēmā lauciņa analfabēte, biju dzirdējusi, braucēji, kuri krīt, bet tad atkal ceļas, un prātam neaptverams fināls, kurā atdzīvojās pat iepriekšējā dienā tik pasīvā publika. Žēl gan, ka man līdzi nebija attiecīgā stikla, jo kadrus tur varēja noķert vienkārši fenomenālus. |
|
|
| pietiks pļēgurot |
[Jan. 13th, 2007|10:06 am] |
Jāsāk laikam piektdienas vakari pavadīt mierīgāk un kopā ar MV, citādi šitāda pļēgurošana ne pie kā laba nenovedīs, tas jau nu ir skaidrs.
Nē, tā nav nekāda jaunā gada rezolūcija, jo prakse rāda, ka tādi sūdi nedarbojas. Drīzāk tā ir tāda parastā ikdienas apņemšanās, citādi maciņš par plānu un alkohols sāk smadzeni atmiekšķēt. |
|
|
| svārki un atklāsmes |
[Jan. 12th, 2007|04:10 pm] |
Jūtos sekla kā piemājas peļķe, jo visi mani ieraksti ir a) par vīriešiem, b) par drēbēm, c) par citām muļķībām, bet nu neko nevar darīt - mana dzīve iegrozījusies jaunā, vēl iepriekš nepiedzīvotā posmā, kad nav vairs īsti nekādu superdramatisku notikumu, tālab jāraksta par to, kas ir.
Tātad. Šodien iegādāju sev jaunus brunčus (cik satraucoši!), tādus dikti pieklājīgus, līdz celītim, citādi mani papēžzābaki stāv stūrītī noputējuši un jau nedēļām ilgi nav redzējuši dienas gaismu, bet īsajos brunčos uz ielas šitādā vējā iet vēlēšanās nav - aizpūtīs prom iespēju kādreiz kļūt par māti.
Par godu jaunajiem svārkiem tad nu šovakar kopā ar dārgo ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) twenty4seven dosimies jau gandrīz iknedēļas izklaidēs pa lielpilsētas dzertuvēm. Brīnos, kā MV tik mierīgi pacieš manus izgājienus, neko nepukst, neko nepārmet. Noteikti tagad izklausīšos pēc paštaisnas kucītes, bet, ja viņš šitā te mētātos apkārt, ļautu savai bijušajai draudzenei remontēt viņa dzīvokli un vēl dotos ar viņu kopīgi paēst suši, lai pārrunātu, kādus logus likt dzīvoklī, es viņu pakārtu aiz vīrieša labumiem, nu labi, varbūt nepakārtu, bet būtu nejēgā greizsirdīga un pikta kā pūķis.
Mēģinu jau būt pret viņu iecietīgāka kā iepriekšējos gados, jo tikai pēc visa tā laika saprotu, ka pati es ne tuvu neesmu ideāla. Patiesībā es no tā ideāla tiešām esmu ļoti tālu. Baigās atklāsmes, ne? Kha. |
|
|
| četrpadsmit nulle nulle |
[Jan. 9th, 2007|11:37 pm] |
Pēdējo divu nedēļu laikā esmu pielaikojusi kādus piecdesmit pārus džinsu, ja ne vairāk, un vēl kādus aptuveni desmit pārus ne-džinsu, bet visur viens un tas pats - tizlie šaurie gali, pārāk īsas, pārāk daudz vietas augšstilbiem, pārāk maz vietas gurniem, ar kabatām idiotiski zemu, izšūtas visādām fiņķikļuškām, zelta špīzguļiem un vēl ar modernu izdilumu uz ceļiem un pakaļas.
Zinu, ka izklausās stulbi, bet gribējās kaukt aiz izmisuma, un ne jau tālab, ka, mērot vienu pāri pēc otra un atkal noliekot to malā, it kā pierādijās tas, ka esmu kļuvusi nemoderna, tomēr šodien viss mainījās, kas pilnīgi nejauši uzgāju ideālo džinsu pāri par ideālu cenu. |
|
|
| ne par vīriešiem |
[Jan. 4th, 2007|04:52 pm] |
Šodien burtiski paliku bez biksēm, jo tām paredzētos un vēl vairāk līdzekļus vienā piegājienā iztērēju frizierlietu veikalā. Šāda tūbiņa, tāda tūbiņa, sprādzītes, ak jā, vēl sarkanais tonis, matu gludeklis un vualā jaunas ūzas varam vienkārši aizmirst.
Vēl man vajag pasūtīt pāris grāmatas, atrast jaunu, daudz lielāku instrumentu somu un būšu ekipējusies ne pa jokam. |
|
|
| jaunība, jaunība, sārtais vīna trauks |
[Jan. 2nd, 2007|10:21 pm] |
Līdz mielēm mīlu savu vīrieti, bet man ir kaut kā grūti iedomāties un pieņemt, ka tagad ir alles, vsjo vairs neviena cita. Nekā, čuš, das ende. Pārāk daudz koķetērijas, kokteilīšu pie bāres letēm ar šķelmīgiem vīriešu skatieniem pēdējā gada laikā bijis, pārāk daudz nepiedienīgu komplimentu, romāneļu, ziedu, traukšanās un naksnīgiem randiņu pie izbijušām tanku rūpnīcām, pārāk daudz iemīlēšanās, neprāta, iemīlēšanās neprāta, lai es tagad varētu tā vienkārši pamāt tam visam ardievas, un vārīt makaronus, cept kartupeļus un pieņemt, ka man nebūs puķu tāpat vien un man nāksies vēl gadiem ilgi gaidīt es tevi mīlu.
Bet no otras puses - pārāk daudz iemīlēšanās un atmīlēšanās, pārāk daudz pašas radītu cerību un kritienu, pārāk daudz asaru un dusmu, noteikti pārāk daudz sirdssāpju un lamu, savus izredzētos dēvējot pavisam nevainīga dzīvnieka vārdā. Pārāk daudz nevajadzīga dramatisma, banalitātes un klišeju. |
|
|
| pif-paf, oj, oj, oj |
[Dec. 30th, 2006|04:41 pm] |
|
Lai piedod man radinieki un draugi, bet ar nevienu citu man nesanāk tik lieliski nodot uguņus, kā ar dārgo twenty4seven. |
|
|
| |
[Dec. 28th, 2006|10:06 pm] |
Vakar izčākstēja pēdējās ilūziju paliekas attiecībā uz to, ka varbūt tās pēdas ar man nav tik lielas. Es pat nezinu, kā lai dārgie draugi jums to pasaka, bet tā nu tas ir - tagad manā kolekcijā ir arī četrdesmit otrā izmēra apavu pāris.
Mierinu sevi ar domu, ka esmu bez viena centimetra metrs astoņdesmit, un, ka tik garām un slaikām jaunkundzēm pieklājas būt ar lielām pēdēm - lai stabilāk stāvētu uz zemes.
Vēl kopā ar jauno apavu pāri un kapučdžemperi pačibēja arī iespēja, ka es kļūšu kaut mazliet meitenīgāka. Ar mazās māsas iedāvāto nāģeni klāt šim komplektam esmu riktīgs puika. |
|
|
| |
[Dec. 24th, 2006|12:32 pm] |
|
Ir noticis Ziemassvētku brīnums - esmu vesela! Nespēju pat noticēt, ka pēc vakardienas vemstīšanās, trīsdesmit astoņu grādu drudža un sāpošās galvas, ja neskaita nelielas vēdergraizes, atkal jūtos labi. |
|
|
| džingel bel |
[Dec. 23rd, 2006|01:59 pm] |
Nekad vairs neēdīšu piemājas slāv-bodē nopērkamās bulkas zem nosaukuma Brokastu maizīte. Joprojām rīklē kunģa sulas un kečupainas desas garša, liekas, ka pat ūdeni vairs iedzert nevar, rauj uz augšu. Sarijos arī ripas, naivu cerību pilna, ka rīt tomēr varēs pasvētkot un paēst pīrāgus.
Toties uz palodzes jaunā, glīžā vāzītē stāv rozītes - slimajiem svētki pienākot ātrāk. |
|
|
| Merry-Fucking-Christmass |
[Dec. 23rd, 2006|11:31 am] |
|
Laikam šogad esmu bijusi slikta, slikta meitene, jo Salatētis man dāvanas vietā ir atnesis mazā brāļa vemjamvīrusu. Sajūta absolūti dranķīga, neko ieēst nevar, bet, ja ieēd, tad pēc minūtēm trīsdemit rausties virs poda un pēc tam vēl tik pat ilgi jūti rīklē degam kunģa sulu. |
|
|
| |
[Dec. 20th, 2006|09:01 am] |
|
Šī man tāda līgumu un iesniegumu nedēļa. |
|
|
| |
[Dec. 17th, 2006|02:30 pm] |
|
Tas tomēr ir kaut kā baigi forši, ja viena bridī saproti, ka nepiedienīgi izskatīgais vīrietis ar perfekto augumu un dzejisko runu, kuru idealizēju un kurā biju līdz ausīm ieķērusies, bet mums nekas nesanāca (gandrīz jau standarta scenārijs manā gadījumā), ir pēdējais kretīns. Es pat teiktu, atbrīvojoši. Tagad varu pavisam vēsi izdzēst viņu no savas telefongrāmatiņas, vai pat nedzēst, jo zinu, ka pat pēc vistrakākā iespējamā strīda ar MV vai septītā Desperados pie Pulkveža letes, es viņam nerakstīšu muļķīgas īsziņas, lai tikai atgādinātu par savu eksistenci. |
|
|
| |
[Dec. 15th, 2006|10:25 am] |
Domāju varbūt kaut ko pie brokastīm ierakstīšu, bet šaubos, vai jūs interesē tas, ka man ir jauns gludeklis un papildus plaukts skapī.
Nav jau jābūt ģēnijam, lai saprastu, ka ir visai cieša sakarība starp manu ierakstu biežumu un to, cik labi man iet. |
|
|
| šķik-šņak |
[Dec. 5th, 2006|08:30 pm] |
Sēžu es astotajā trolejbusā, kad dzin-dzin zvana mans kabatas tālrunis un tajā runā nesen nofrizētais cienījamais diplomātiskā korpusa pārstāvis. Un ko šamais man saka? Šamais saka, ka darbā viņu visi komplimentējot par frizūru un vai viņš drīkstot izdāļāt manu numberu kolēģiem, kas arī vēlētos pie manis nākt sķērēties.
Tagad saēdusies mandarīnus sēžu tāda truli smaidīga priecājos par to un arī par piektdien gaidāmo foto-haltūru. |
|
|
| viena |
[Dec. 5th, 2006|02:43 am] |
Jocīgi, kā dzīvē viss riezēm notiek. Trīs minūtēs galvā kā karuselis griežas visa dzīve, bet tad pēkšņi viss atkal nostājas savās vietās.
Viss būs kārtībā.
Un, ja nebūs?
Arī tad viss būs kārtībā |
|
|
| Lā-ābrīt, bļe! |
[Dec. 3rd, 2006|10:26 am] |
Kurš ellē ratā sveic kādu vārdadienā astoņos no rīta? Svētdienas rītā! Un kurš astoņos no rīta svētdienā sveic vārdadienā kādu, kuram vārdadiena ir tikai pēc mēneša?!
Lā-ābrīt!
Pretī mans apjucis un samiegojies Labrīt.
Dā-āudz laimes vā-ār-dadienā-ā!
Ko?!
Dā-ā-āudz laimes vā-ārdadienā!
Šodien nav mana vārdadiena.
Kā nav? Ir taču, īr, hehehe! Dāāudz laim-ēēs!
Šodien nav mana vār-da-die-na.
Pag, ar ko tad es runāju? Evija?
Nu Evija es noteikti neesmu.
Ar ko tad es runāju?
Ar Eviju ne.
A kur tad ir Evija, es taču zvanīju Evijai!
Tajā brīdī neizturēju un nometu trubu. Lohs (tā ir atbilde uz abiem ieraksta sākumā uzdotajiem jautājumiem)! |
|
|
| ļubestība |
[Dec. 2nd, 2006|06:16 pm] |
Ir tādi brīži, kad bezcerībā nolaižas rokas, nē, precīzāk nokrīt gar sāniem kā divi vārīti makaroni. Tādos brīžos gribas gaudot un klusībā murmināt, ka nekas jau nekad nemainīsies, bet, jā, jā, tieši tā, bet daudz biežak sāk parādīties arī tādi brīži, dienas, kad es jūtu - mēs augam, mēs maināmies, mēs kļūstam labāki viens otram.
Pārsvarā jau tie ir sīkumi - man atbrīvots plauktiņš viņa skapī, kakao krūze un kūkas, kad esmu sagurusi, zvani vienkārši tāpat nevis tikai nopērc pienu. Šodien tas bija zvans, lai apjautātos, vai viņš drīkst šovakar līdz rītvakaram doties izbraucienā ar draugiem, vai es nedusmošoties un vai tas esot OK. Aiz pārsteiguma pat mazliet apstulbu. Nav jau tā, ka es varētu viņam kaut ko aizliegt, bet tas, ka viņš apjautājas, nevis, kā visus iepriekšējos gadus, tikai mani informēja, ka kaut kur dodas, tas nozīmē neizsakāmi daudz. Novēlēju jauku braucienu un piebildu, lai par mani neuztraucas, un sajutos sasodīti labi. Smieklīgi, ne? |
|
|