| ļubestība |
Dec. 2nd, 2006|06:16 pm |
Ir tādi brīži, kad bezcerībā nolaižas rokas, nē, precīzāk nokrīt gar sāniem kā divi vārīti makaroni. Tādos brīžos gribas gaudot un klusībā murmināt, ka nekas jau nekad nemainīsies, bet, jā, jā, tieši tā, bet daudz biežak sāk parādīties arī tādi brīži, dienas, kad es jūtu - mēs augam, mēs maināmies, mēs kļūstam labāki viens otram.
Pārsvarā jau tie ir sīkumi - man atbrīvots plauktiņš viņa skapī, kakao krūze un kūkas, kad esmu sagurusi, zvani vienkārši tāpat nevis tikai nopērc pienu. Šodien tas bija zvans, lai apjautātos, vai viņš drīkst šovakar līdz rītvakaram doties izbraucienā ar draugiem, vai es nedusmošoties un vai tas esot OK. Aiz pārsteiguma pat mazliet apstulbu. Nav jau tā, ka es varētu viņam kaut ko aizliegt, bet tas, ka viņš apjautājas, nevis, kā visus iepriekšējos gadus, tikai mani informēja, ka kaut kur dodas, tas nozīmē neizsakāmi daudz. Novēlēju jauku braucienu un piebildu, lai par mani neuztraucas, un sajutos sasodīti labi. Smieklīgi, ne? |
|